«Viņa neatļaus,» Juris saka.
«Viņa atļaus,» Līžuks apgalvo.
«Viņa neatļaus, nudie neatļaus,» Juris atkārto. «Vēl viņnedēļ viņa teica, šī jau tevis citam nedošot kā saimniekam, un svētdien dzirdēju, ka viņa ar Sīlēnu klētī runāja, tu esot par daudz agri izlaista mācībā un no preciniekiem nemaz nevarēšot atkauties; bet, lai tie tikai nākot vien, agrāk kā pēc diviem gadiem tevis nelaidīšot un nelaidīšot projām.»
«Tikai pēc diviem gadiem vien vēl!» Līžuks izsaucas un iesmejas. «Juri, tu lāgā nebūsi dzirdējis. Noklausījos, ko māte ar Sīlēnu svētdien istabā runāja. Viņa teica, ka Vīndedzēs laikam drīzi būšot kāzas, un prasīja; kura govs būtu kaujama. Kam tad nu citam tās kāzas gribēs taisīt kā man - kā mums abiem.»
«Ā - un ja nu viņa būtu runājuse par savas pašas kāzām? Diezgan jauna un priša vēl ir, un Sīlēns arī par velti ik svētdienas šurp nesnāj - saimniecību sakās pārraugot, bet saimniecē raugās.»
«Vai tu domā, ka māte ar Sīlēnu saprecēsies?» Līžuks vaicā un skatās drusku pārsteigta puisī. «Juri, tā jau būtu mūsu lielākā laime! Māte aizies uz Sīlēniem par saimnieci un atdos mums Vīndedzes... Kā tad mums vēl trūks!...»
«Tad jau nu mums gan nekā vairs netrūktu,» puisis apgalvo, smīn sapratīgi un bada ar grābekļa kātu sūnas.
«Nu, un ko tad nu vēl gaidi, ka nerunā!» meitene baras. «Nudie gan, Juri, ja tu drīzi ar māti nerunāsi, tad es to darīšu pate. Kauns gan ir, kad apdomā, ka tādam puisim, kas turku karu izkarojis, nav tik daudz dūšas - no mātes izprasīt meitu.»
«Ko nu par dūšu runāt,» Juris saka un saslienas stāvu, liels kā lērums. «Dūša man ir kā miets. Es tikai ar savu runāšanu negribu «blamierēties» - tas ir viss.»
«Blamierēsies jau gan,» Līžuks zobojas. «Juri, Juri, vai tad tu reiz nenopratīsi, ko tas nozīmē, ka māte pret tevi tik laba? Vai tu tiešām domā, ka viņa bez iemesla tevi kur varēdama liek pie vieglāka darba un kur varēdama tev dod labāku ēšanu? Ak, viņa laikam gan vienādiņ teiktu: «Līžuk, iebāz nu vairāk siera ķešā, lai Juram arī tiek, paņem nu plāceņa tā līdz, ka Juram arī vari dot,» - ja viņa ar tevi negribētu tikt rados.»
«Jā, mīļā, tā tu domā. Tu katru nieka lietiņu iztulko mums par labu. Es tā nevaru. Man vienādiņ stāv prātā, kas es esmu: pliks, izdienējis zaldāts. Es domāju, ka māte pret mani tikai tādēļ tik laba, ka viņa redz, kāds es strādnieks. Otra tāda viņa Vīndedzēs laikam gan nebūs piedzīvojuse.»
Meitene iekustas nepacietīgi un atmet ar roku.
«Tātād tu negribi runāt!» viņa pusdusmīgi izsaucas. «Labi. Tad es šovakar vēl mātei visu izstāstīšu. Ta tad būs kauns - izkarojies turku karā un nevīžo no mātes izprasīt meitu!»
Un viņa satver pie eglītes pieslieto grābekli un taisās birzi atstāt.
Bet Juris viņai aizstājas ceļā.
«Pagaidi nu, pagaidi,» viņš saka un smejas par meitenes dusmām. «Kad jau nu tu tā gribi, gribi, lai māte mani rīt aizdzen no Vīndedzēm, - to varam ātri panākt. Es jau tev teicu, dūšas man netrūkst: iešu un izrunāšos uz pēdām ar māti.»
Meitenei uzmetis jautru mirkli, puisis atstāj birzīti un soļo lēnām pussaliktai gubai garām, pāri pļavai uz māju.
* * *
Juris nava skaists puisis. Caur ko viņš mātes un meitas labpatikšanu iemantojis, tas ir viņa spēcīgais, kara dienestā norūdījies augums, viņa krietnā, vīrišķā daba un viņa lielā apdomība vārdos un darbos.
Ceļā uz māju puisis gudro, ar kādiem vārdiem saimniecei atklāt savu nodomu.
Nokļuvis pie Vīndedžu rijas stūra, Juris ierauga pagalmā saimnieci un dzird, kā viņa, ar bērnu riņķī griezdamās, iesaucas. Saimniece ierauga puisi, notvīkst kā brūklene, nolaiž bērnu ātri zemē un nozūd istabā...
«Vai nu viņa domā par sevi un Sīlēnu, vai par Līžuku un mani, bet par precēšanos viņa domā,» Juris pie sevis prāto, pienāk pie istabas un ieiet ķēķī. Nākot ticis tā drusku siltāk ap dūšu: jāiedzer malks ūdeņa.
Pa tam saimniece stāv savā istabā spoguļa priekšā. Tiešām viņa neizskatās daudz vecāka par Juri. Ģīmis viņai sarkani balts kā jaunai meitai, acis žirgtas, piere - - jā, nu tur ir trīs mazas krunciņas. to Juris nemaz nepamanīs. Cik labi, ka viņš atnācis uz māju. Gluži kā atsaukts... Bet kur tad viņš kavējas?...
Saimniece gaida, gaida, iziet ārā un sauc: «Juri!»
«Jā,» Juris atbild ķēķī un iznāk ārā. Puisis «ar dūšu kā miets» izskatās mazliet nedrošs.
«Nu, kā tad nu atnāci uz māju?» saimniece laipni vaicā.
«Nu tāpat vien, drusciņ nodzerties - slāpa,» Juris atbild.
Saimniece uzklausās. Drusciņ nodzerties... kas tā par runāšanu, vai tad aka pļavas malā jau izsusējuse?... Nudie, kad tikai Juram tas pats nav iešāvies prātā, kas viņai... Zinādams viņu vienu mājā, tas atnācis un nu laikam gribēs - -
Saimniece neizdomā līdz galam, bet pamet ar roku un saka:
«Ak tā. Nu ko tad tu pa ķēķi ložņā! Nāc istabā, nodzersies piena un nosmeķēsies mīkstā plāceņa - launaga jau laikam neesi ēdis?»
«Nē,» puisis atbild un kļūst atkal drošāks: viņš notrāpījis īsto brīdi - saimniece ir labā prātā.
Viņi ieiet saimnieces istabā, un saimniece Juram liek nosēsties pie galdiņa un nosēstas pate viņam pretim.
«Tā,» viņa saka un skatās puisim acīs. «Es arī vēl neesmu launaga ēduse. Tagad ēdīsim abi reizē.»
Juris pārlaiž acis pār istabu. Cik glīti tajā viss izskatās, cik jauki būtu, ja viņš te varētu dzīvot...
«Nu,» saimniece skubina puisi uz ēšanu un stumj piena trauku viņam tuvāk.
«Nu ir laiks sākt runāt,» Juris domā un sāk - ēst... «Velns, tavu sasodītu būšanu, tas pirmais vārds negrib un negrib nākt pār lūpām.»
Juris ēd un dzer, un arī saimniece drusku mānās apkārt ap plāceni un sviestu.
«Vai šodien beigsiet?» viņa vaicā.