Ātri viņa satvēra cirvja kātu.
Bērtulis, kas arvien vēl galvu turēja nodurtu, nepamanīja, ko viņa darīja.
«Kā tad tu to pirkstu gribēji nocirst,» Ieva jautāja klusā balsī, gribēdama apslēpt tās trīcēšanu.
«Kā nu gribēju?... Tā,» Bērtulis mierīgi atbildējai, pielika labo roku. pie bluķa un rādāmo pirkstu uz tā un uzsita kreiso roku uz pirksta. «Nebūtu jau tev nemaz grūti.»
Zibeņa ātrumā Ieva pacēla cirvi un lika tam tikpat ātri ar lielu sparu atkal nokrist. Vājš, iedobjš klaudzējiens - cirvis bij dziļi ielīdis kokā, un uz kluča gulēja, nošķirts no rokas, Bērtuļa pirksts...
«Iev!» Bērtulis briesmīgās sāpēs iekliedzās un norāva roku no bluķa, tā ka papriekšu Ievai un tad viņam pašam tumša asins strāva iešāvās ģīmī. «Vai Dieviņ, - pirksts - vai - - asinis - palīdzi, glāb, - Ieviņ, puķīt, rozīt!» Viņš izrāva linu lupatu no kabatas un aptina to ātri ap brūci. «Nudie, nu ģībšu, nupat ģībšu - tak jel palīdzi nu, Iev, vai dzirdi!»
Bet Ievai pašai vajadzēja palīga. Gribēdama ģīmi noslaucīt, tā bij nokrāsojuse savas rokas sarkanas, un ar mirkli uz tām viņa bij saļumuse un noģībuse.
Skaļā balsī kliegdams, Bērtulis atstāja piejumi un skrēja uz istabu.
Bija nemīlīgs rudens laiks.
Sniegs ar lietu nāca lejā no melngani pelēkajām debesīm, un vējš reižu reizēm smagās piles svieda ar tādu sparu pret Sausnoru istabas logu rūtīm, ka tās dārdēja. Sētā viena ūdens peļķe stāvēja pie otras, lielās, baltās pērslas tajās krita un nozuda, tikai augstākās un sausākās vietās bij redzama plāna kārtiņa sniega.
Saimes istabā bij Jēkabs, Pēteris un kādi sievieši. Pirmais sēdēja bez darba pie loga, Pēteris vija valgu, un sievieši vērpa. Visi klusēja, un tikai ratiņu troksnis un ārā zemē krītošo lietus pilienu šļakstēšana bij dzirdami.
Šo klusumu, kas jau. labu laiku bij valdījis, katram ar savām domām nodarbojoties, pēdīgi Pēteris pārtrauca, dzirdoši nopūzdamies.
«Slikts laiks,» viņš tad sacīja, Jēkabu uzlūkodams. «Ja šitāds pastāvēs, tad ceļš aiziešanai būs vēl sliktāks nekā tad, kad braucām ložu vilkt.»
«Jā, es arī nupat par to domāju,» Jēkabs atbildēja. «Ja šitāds pastāv, tad lai mani kāds cits aizved uz Cēsīm. Divas reizes pa tik sliktu laiku tādu gabalu braukt - tas priekš tevis par daudz.»
«Tad jau nu gan būtu jāsmejas, ja es slikta laika bītos,» Pēteris runāja. «Nedomā, ka tādēļ, ka ar Bērtuli liedzos braukt uz dakteri, tevis negribu aizvest. Bērtuļam i bez manis vedēju ir diezgan, lai viņu vadā vien, kas to slimu pataisīja. Bet tevis jau citam nedošu, ko vest, lai nu laiks vai nezin cik slikts.»
Jēkabs uzlūkoja Pēteri pateicīgiem mirkļiem un izstiepa viņam roku pretī.
Pēteris nolika pakulu skapsnu pie malas, pacēlās, satvēra Jēkaba roku un nosēdās tam līdzās.
«Nerunā tādā balsī par Ievu, kā nupat darīji,» Jēkabs sacīja. «Viņa patiesi vairāk nožēlojama nekā sodāma. Nav tiesa, ka tā pate no sava prāta nocirtuse Bērtuļam pirkstu, lai gan Bērtulis tā stāsta un Cēsīs komisijas priekšā par to žēlojies. Viņš pats to gribējis un teicies pakārties, ja Ieva pēc viņa gribas nedarīšot. Ieva negrib ne ar vienu par šo lietu runāt, bet vakar tā man raudādama izstāstīja, kā viss noticis. Viņai būs daudz pārsmiešanas un daudz pārmetumu jāpanes, esi tu jel vienīgais, kas viņu aizstāv.»
Pēteris neatbildēja nekā, bet nosēdās atkal savā vecajā vietā un sāka no jauna vīt.
«Ja Bērtulis pats viņai licis nocirst to pirkstu, tad gan viņa izturēšanos nevaru saprast,» viņš sacīja.
«Es jau sen viņa izturēšanos nesaprotu,» Jēkabs atbildēja, nopūtās un skatījās ārā, kur lāstekas no jumta čurkstēdamas tecēja zemē.
Saimnieka istabas durvis atvērās, vecais Sausnors stāvēja tajās un sacīja, uz Jēkabu pagriezies: «Ienāc, dēls, drusku pie manis.»
Jēkabs iegāja saimnieka istabā.
Netālu no krāsns mūra saimniece sēdēja un vērpa. Pie loga uz galda gulēja atvērta maza grāmata, tai līdzās nauda.
«Apsēdīsimies,» saimnieks sacīja, un abi nosēdās pie galda.
«Laiks pienācis, kur tev jāaiziet. Aprēķināsimies nu.»
Jēkabs nodūra galvu. Lai gan viņam nekad nebij nācis prātā pūst un raudāt par aiziešanu, tad viņam tomēr, šķiršanās brīdi redzot tik tuvu pienākušu, ļoti grūti apmetās ap sirdi. Viņš klusēja.
«Tu nu trīs gadus un vienu vasaru pie manis esi nodzīvojis,» Sausnors, veltīgi atbildes nogaidījis, atkal turpināja, «esi pa šo laiku ļoti maz naudas patērējis, saki nu, - cik tev vēl nākas?»
«To jau nu tu pats labāk zināsi, krusttēv, cik man vēl nākas.»
«Nu saki vien tu ar; tu jau gan zini, ka man ar to rakstīšanu lāgā neveicas, varu būt pārmisījis. Pēc mana rēķina tev no manis vēl nākas simts un piecdesmit rubļu. Vai tā ir?»
«Tā jau nu ir, krusttēv,» Jēkabs atbildēja. «Bet no šitās naudas tev tak vēl kādi rubļi nāk atpakaļ.»
«Nāk atpakaļ? Par ko?»
«Ak krusttēv, tu jau nu gan zini. Par tām trim rūtīm, kuras vasarā izsitu istabas logam, dašķes no istabas augšas zemē laizdams, un par tām divām dienām, kuras nokavēju Salmiņu Jāņa kāzās.»
Sausnors atmeta ar roku.
«Ko nu, dēls, nerunā nu par tādiem niekiem, tie man sen aizmirsušies... Še labāk pārskaiti, vai te ir simts un piecdesmit.» Pie šiem vārdiem viņš uz galda gulošo naudu paņēma un nolika to Jēkabam priekšā.
Bet Jēkabs naudas neņēma un nepārskaitīja.
«Lai nu paliek i neskaitīta,» viņš sacīja. «Visas tikpat līdz neņemšu.»
«Ņem līdz, cik tu domā, ka būs vajadzīgs. Bet pārskaitīt tu viņu tomēr vari. Nauda grib, lai skaita... Kam tad tu to pārējo esi nodomājis atstāt?»
«Es ,viņu krusttēv, tev pašam gribēju atstāt,» Jēkabs atbildēja. «Es rakstīšu Pēteram, kad man naudu vajadzēs. Viņš norakstīs atbildi, un tu būsi tik labs un uzliksi to ar naudu uz pasta.»