«Vai tu redzēji!» Kājauts iesaucās un pieliecās pie Bērtuļa auss: «Taisi joku un prasi par savu veco brūti, Bērtul.»
Bērtulis pamāja ar galvu, pacēla alus glāzi, izdzēra to līdz pusei, pasmīnēja un sacīja:
«Nu, ka negribi pārstāstīt, kā manam vecajam saimniekam klājas, tad tu jel man pastāstīsi, kā manai vecai brūtei iet. Dzirdēju, ka tā no Jurģiem par nedēļu tikuse no cietuma vaļā - nabadzīte, laikam gan tur dikti pārvērtusēs?»
«Paldies Dievam, jā,» Pēteris atbildēja, «viņa tagad teic Dievu, ka tas viņu no tevis atpestījis. Agrāk tā lūdza Dievu, lai tas viņu ar tevi savieno.»
«Un ko viņa saka par to, ka Bērtulis tai izgādājis cietumu? Laikam arī pateic Dievam?» Kājauts ņirgājās.
«Zināms. Par katru pārmācību Dievam jāpateic,» Pētera biedris piebilda.
«Dievbijīgi cilvēki!» Bērtulis zobojās. «Un jūs laikam atkal pateicat Dievam, ka nu jūs ar viņu varat precēties. Tādā vīzē Dievs pateicību no Sausnorām vien nevarēs veikt saņemt pretī.»
«Ko tu teici!» Pētera biedris iesaucās un pacēlās. «Vai tev kauns arī ir, tā par nabaga meitu runājot, kas tevis dēļ tik daudz cietuse!»
Bērtulis pasmējās īsi.
«Man ir gan kauns, ka tāds meitietis bijis mana brūte, kas ar cirvi tikpat veicīgi prot apieties kā kāds bende,» viņš sacīja.
«Ak par to tev tagad ir kauns,» Pēteris sacīja. «Bet kur tu toreiz biji ar savu kaunu, kad Ievai lūdzi, lai cērt?»
«Es lūdzis? Lai nu viens cilvēks paklausās! Ko šai gan tiesas priekšā citu bij teikt kā to, es pats viņai licis to pirkstu nocirst.»
«Jā, ko viņai citu bij teikt kā patiesību,» Pētera biedris sacīja. «Ja viņa būtu zinājuse, ka tu pats viņu apsūdzēsi, tad jau nu tava lūguma bez lieceniekiem nebūtu izpildījuse.»
«Tiesa gan,» Pēteris apstiprināja. «Kas to būtu domājis, ka tik lielai mīlestībai tik nejauka neģēlība stāsies pretī.»
«Pēter!» Bērtulis iesaucās un atstūma glāzi pie malas. «Sargi savu mēli! Diezgan nu mierīgi esmu noklausījies tavā muldēšanā.»
«Un es tavā,» Pēteris atbildēja un piecēlās. «Vai tu domā, ka man no taviem deviņiem pirkstiem bail? Nāc tik šurp!»
Viņš tuvojās Bērtuļam.
Bērtulis vilcinājās. Vai viņam ar garo un spēcīgo, lai gan par viņu daudz jaunāko puisi bij iesākt plūkties?
«Kraun viņam par ausi,» Kājauts Bērtuļam iečukstēja ausī, «mēs tev palīdzēsim.»
Bērtulis piecēlās un atvēzēja roku.
«Vai zini, ka likšu!»
«Licējs!» Pēteris iesaucās, satvēra atvēzēto roku, apkampa ar kreiso Bērtuli un iespieda to atpakaļ krēslā, un sakratīja to brangi. «Nu kam tad tu nu liksi!»
«Kājaut, palīdzi!» Bērtulis dvesa un ķepuroja ar kājām, tās piegrūzdams pie galda, tā ka pudeles un glāzes sāka dancot un viena pudele nokrita zemē un saplīsa.
Kājauts uzlēca stāvu un gāzās Pēteram no pakaļas virsū. Daži citi mēģināja viņam pietikt no sāniem, un nezin cik liela plūkšanās tagad nebūtu izcēlusēs, jo arī Pētera biedris devās pulkā, ja piepeši nebūtu atvērušās durvis un krodzenieks tajās parādījies.
«Kas tad še notiek?» tas iesaucās tik diktā balsī, ka visas logu rūtis nodārdēja. «Kungi! Mierā! Netaisāt nu blēņu!» Un, brītiņu nogaidījis, vai cīniņš nemitēsies, viņš devās istabā, atšķīra ar spēcīgu roku Pētera biedri no pūļa, izrāva Pēteri pašu no Bērtuļa un Kājauta rokām un izstūma abus draugus stoikas istabā, pats tiem veikli izmezdamies pakaļ.
«Kas par vieglprātību,» viņš pārmetošā balsī klusām runāja, ar vienu roku durvju kliņķi aizturēdams, ar otru sviedrus no pieres slaucīdams, «kas par vieglprātību - uzsākt ķildas ar tik lielu partiju!... Esat nu mierā, kungi, neizlaužat durvju! Tūliņ būs vaļā, tas sasodītais kliņķis atkal tā aizkritis, ka vai kalējam jāiet pakaļ!... Lūdzu, ieejat manā istabā,» viņš klusām pielika, «esat tik labi, man negribētos škandāla.»
Pēteris un viņa biedris izgāja no stoikas istabas.
«Durvis attaisi!» Kājauts kliedza un dauzīja ar dūrēm pret tām. «Attaisi, attaisi!»
Krodzenieks palaida kliņķi vaļā un iegāja pie saviem sakarsušajiem viesiem.
«Mierā, kungi, mierā; šodien ir svētdiena,» viņš sacīja un satvēra Kājautu aiz rokas, kas gribēja doties pa durvīm ārā. «Paliec še, tie jau ir projām. Bet kam tad tur tās asinis tecējušas?»
Viņš rādīja uz grīdu, kur vietvietām mazi, sarkani plankumi bij redzami.
«Mana kāja!» Bērtulis iesaucās. «Skatāties, pudeles gabali kamašu pārgriezuši un kāju arī. Vai die, nu nav labi!»
Viņš apsēdās un nomauca ātri kamašu.
«Kājaut brālīt, paskaties, vai vaina liela,» Bērtulis lūdzās, «tu zini, ka asinīs nevaru skatīties.»
Kājauts nolīkās uz zemi, nomauca zeķi un aptaustīja kāju.
«Sssss!» Bērtulis sisināja caur zobiem, aizmiedza acis un atkāra galvu atpakaļ.
«Nu nu, nu nu, neesi jau nu tik vārīgs,» Kājauts sacīja, pa ievainoto kāju viegli iesizdams. «Šoreiz tik kurpniekam vien būs darbs, dakteram nebūs. Kaķa skrāpējiens, vairāk nekas. Še mauc zeķi atkal kājā un staigā laimīgs!»
«Paldies Dievam,» krodzenieks sacīja un taisījās iet ārā, «vai varbūt vēl ko varu atnest?»
«Trīs pudeles alus,» Bērtulis sacīja, sagraizīto kamašu maukdams kājā. «Un katram vienu cigāru.»
Krodzenieks salasīja lielākos stikla gabalus un aizgāja. Puiši atkal nosēdās pie galda.
«Vai kādam no jums vēstule nav izkrituse?» krodzenieks prasīja, atkal ienākdams un pilnās pudeles un glāzi ar cigāriem uzlikdams uz galda, un tukšās pudeles noņemdams. «Zivtiņš kaut kam baltam uzlicis kāju virsū, kas tā kā vēstule izskatās.» To sacījis, viņš aizgāja ar pudelēm.
Bērtulis nolīkās un pacēla kaut ko no galda apakšas.
«Tā ir patiesi vēstule,» viņš sacīja, skatījās tās adresē un burtoja: «No-do-dama E-zer-lau-ku Ie-vai Sausnorās... Ā, kur tā vēstule cēlusēs? Tā jau ir manai vecai Ievai!»