«Viņa būs Pēteram izkrituse. Dzinējs pirmiņ prasīja Pēteram, vai šis vēl dzīvojot Sausnorās, un tad tam iedeva vēstuli,» Kājauts stāstīja. «Parādi man to... Jā, tā ir tā pate. Un vai zini, Bērtul, no kā viņa nāk? No tava drauga Jēkaba?»
Bērtulis izstiepa roku un saņēma vēstuli atpakaļ.
«To Jēkabs rakstījis.» viņš tad sacīja, «nu es arī to redzu. Es viņu atplēsīšu. Redzēsi, Kājaut, kādas jaukas lietas nu nāks gaismā. Es jau vienādiņ domāju, ka to abu starpā viss tā nebij, kā vajadzēja būt, jo šis viņai, kad vēl kopā dzīvojām, par daudz snāja pakaļ.»
Viņi atplēsa vēstuli.
«Še lasi,» tas sacīja uz Kājautu, vēstulē brīdi skatījies, «man lasīšana iet gausi, un viņš turklāt ļoti neskaidri rakstījis. Lasi priekšā!»
Kājauts paņēma vēstuli un lasīja:
«Dārgā Ieva!»
«Dārgā Ieva!» Bērtulis atkārtoja. «Tas labs iesākums - dārgā Ieva. Tāļāk!»
«Dārgā Ieva! Visupirms sveicinu Tevi ar daudz labām dienām un vēlu Tev prieku un veselību. Tu jau nu gan no Pētera būsi dabūjuse zināt, kā man līdz šim gājis, tāpat kā es no Pētera par Tevi. Viņš man rakstīja ka Tu ar Bērtuli Sausnorās vairs kopā nebūšot, jo krusttēvs Bērtuļa vairs negribot par puisi. Un viņš man vēl rakstīja, ka Bērtulis Tevi esot apsūdzējis pie tiesas.
Man iet gluži labi. Varu jau pa krieviski sarunāties. Iesākumā gan ar valodu gāja grūti un būtu vēl grūtāki gājis, ja tās jau kaut cik nebūtu pratis. Bet, lai nu gan ar visām šejienes būšanām esmu apradis, tad tomēr dažu labu reizi manī saceļas ilgošanās pēc tēvijas, pēc dārgās Vidzemītes, un dara manu sirdi neizsakāmi grūtu. Kā tak še viss, viss ir daudz savādāks nekā tur pie jums! Šejienes poļu ļaudis ir daudz muļķīgāki par vidzemniekiem un žūpo stipri. Šejienes sievieši visi nēsā pirktas drēbes un izskatās daudz neglītākas ar tām nekā latvietes ar savām pašaustām drēbēm. Un visās lietās pie šejienes ļaudīm nemaz nevalda tāda skaidrība kā pie jums.
Trīs nedēļas atpakaļ biju atvaļināts un gāju ar citiem zaldātiem ciemos strādāt. Pēc tam bij liels maņievrs, un tagad mēs atkal esam vecā vietā! Un tagad vairs nezinu nekā, par ko varētu rakstīt. Ja Tu ko gribi zināt, tad prasi vien, es uz visu atbildēšu. Ko dara vecais Sausnoru krusttēvs? Sveicini viņu no manis, sveicini arī Pēteri un saki viņam, lai viņš man drīzumā raksta.
Dzīvo nu vesela. Dievs lai jums visiem palīdz!
To raksta Jēkabs Eglīts.
Manu adresi dabūsi no Pētera.»
«Tā,» Kājauts sacīja un salocīja lēnām vēstuli, «tas ir viss, ko viņš raksta. Še!» Viņš piebīdīja Bērtuļam vēstuli, satvēra alus glāzi un dzēra.
Bet Bērtulis vēstules neaiztika. Acis aiz kauna nolaidis, tas sēdēja pie galda, un arī no pārējo puišu ģīmjiem bija redzams, ka tie ko citu bij sagaidījuši nekā to, ko bij dzirdējuši.
«Vēstules labāk nemaz nevajadzēja atplēst,» pēdīgi kāds iesacījās. «Kā lai nu to atdod Ievai, un ko lai pie tam saka?»
«Šito,» Bērtulis atteica, sagrāba vēstuli un saplēsa to. «Kas no mums tādas nieka vēstules dēļ lai paliek par pasta puisi? Kad tur vēl kas jēdzīgs būtu bijis iekšā - vai lūgums pēc naudas, vai, tad tā būtu jānodod, bet šitādas blēņas... Dzer, Kājaut, dzerat draugi, es tūliņ būšu atpakaļ.»
Bērtulis atstāja istabiņu.
«Tas tik bij neglīts darbs,» kāds cits puisis iesaucās, savu glāzi atgrūzdams atpakaļ. «Man arī brālis zaldātos. Ja kāds iedrošinātos mana brāļa vēstuli atplēst, izlasīt un tad saplēst... fui, es to citsvētdien Ievai pastāstīšu.»
Viņš piecēlās un izgāja stoikas istabā.
Istabiņā palikušie klusēdami, bet garšīgi izdzēra atnesto alu un izpīpēja savus cigārus. Tad arī Kājauts pacēlās un atstāja istabu. Viņš gribēja paskatīties, kur Bērtulis palicis.
Tas stāvēja, rokas bikšu kulēs sabāzis, uz kroga trepēm.
«Nu?» Kājauts vaicāja. «Vai jau uz māju?»
«Ko tad citu?» Bērtulis skābi atbildēja.
«Nu, nāc man līdz, iešu uz savu brūti,» Kājauts sacīja. «Nebīsties, ka tev pie tās būs garš laiks, šodien viņu teicās apmeklēt viņas māsa Mariņa. Pazīsti Mariņu? Nē?... Glīts skuķis, redzēsi gan. Nāc!»
«Iesim ar.»
Abi aizgāja pa lielceļu.
Nākošā svētdienā Ieva patieci dabūja zināt, cik nekrietni Bērtulis uzvedies. Cik mīļš tai Bērtulis agrāk bij bijis, tik riebīgs tas tai tagad bij kļuvis, tik riebīgs, ka tā atgriezās atpakaļ, kad to kādreiz pa ceļu sev pretī ieraudzīja nākam.
Viņa lūdza Pēteri, lai rakstot Jēkabam, kādu galu viņa vēstule ņēmuse, un Pēteris to izdarīja. Starp citām ziņām viņš Jēkabam arī stāstīja, ka Bērtulis Ievu ne tik vien atstājis, bet tai arī izgādājis cietumu par zināmo nelaimes darbu.
Trīs nedēļas vēlāk atbilde atnāca. Bija bieza vēstule, ko Pēteris šoreiz no dzinēja saņēma, un, atplēsis to, viņš redzēja, ka vēstulē bij otra vēstule priekš Ievas.
Ko Jēkabs viņai rakstīja?
Ieva domāja, ka Jēkabs visupirms kaut ko rakstīs par vēstuli, ko Bērtulis saplēsis, un stāstīs, kas tajā stāvējis, bet nedz par vēstuli, nedz par pašu Bērtuli viņš nerakstīja ne vārdiņa, it kā kad no visa notikuma nekā nebūtu zinājis. Viņš tik runāja par pagājušām grūtām dienām, par maldīšanos, pārsteigšanos un pārskatīšanos un ka nevarot zināt, kam par labu viss tā noticis, kā esot noticis. Lai Ieva nemaz nebēdāļoties par viņai padarīto kaunu, caur to viņa varbūt esot izglābta no lielas nelaimes. Lai arī neievērojot ļaužu smieklus, kuru jau tak nu laikam netrūkstot, gan tie apklusīšot, un lai domājat, ka bez smējējiem atkal esot citi cilvēki, kas uz Ievu turot labu prātu. Ar vārdiem: «Pēc lietus saule spīd!» - vēstule nobeidzās.