Nu liksim roku rociņā
Uz jaunu laimību.
Nei uguns, ūdens mūs var šķirt,
Ne pate baltā nāve ne,
Ko Dieviņš savedis,
Ko Dieviņš savedis!
Es Pēteram par šito lietu vēl nekā neesmu stāstījis, lai gan mēs viens otram nekā neslēpjam. Tādēļ, ja gribi, rādi viņam šo vēstuli - ja gribi, arī nerādi.»
Kad Ieva vēstuli bij beiguse lasīt, viņai tā izlikās, ka viņas krūtīs kaut kas gribētu pārtrūkt. Ak tu mans Dievs, vai tad Jēkabs visu to no tiesas rakstīja, vai viņš tik nejokoja vien? Vai tur patiesi viss tā stāvēja rakstīts?
Viņa pacēla vēstuli, gribēdama to vēlreiz lasīt. Bet te ārā dzirdēja soļus, kas klētiņai tuvojās. Ātri viņa piecēlās, piegāja pie lādes un ieslēdza tajā vēstuli.
Klētiņas durvīs Ieva sastapās ar Pēteri.
«Dzirdēju no krusttēva,, tu esot vēstuli dabūjuse,» viņš sacīja. «No Jēkaba?»
«Jā, no Jēkaba.»
«Ko viņš labu raksta?»
«Nekā daudz. Raksta, ka esot manu vēstuli dabūjis, un sūrojas, ka tu viņam nerakstot. Labas dienas no Jēkaba.»
«Paldies. Man tagad nav vaļas, bet pēcāk tu man arī dosi to vēstuli, ko izlasīt.»
«Par ko ne, varēsi jau lasīt.»
Bet, kad Pēteris vēlāk no Ievas vēstuli gribēja dabūt, tad Ieva vairs nezināja, kur tā palikuse. Kopā ar Pēteri tā izmeklēja lādi līdz pašam dibenam, bet vēstule kā bija, tā palika nozuduse.
Bārdamies par sieviešu nekārtību, Pēteris nobeidza meklēšanu.
No tā laika, kamēr Jēkabs bij aizgājis zaldātos, ziema četras reizes Sausnoru laukus bij pārklājuse ar savu balto segu un četras reizes pavasara siltie vēji to bij aizpūtuši projām; tagad atkal no jauna pļavas, meži un tīrumi metās zaļi, jautri čirkstēdami, putni lidoja ap Sausnoru ēkām, kuras rīta saules zeltainie stari apspīdēja.
Sētavi pakāris plecos, saimnieks nupat taisījās atstāt pagalmu, kad istabas durvis atvērās un saimniece no istabas izlaida nelielu, gadus septiņpadsmit vecu meiteni. Vienā rokā tā turēja krūzi ar pienu, otrā rokā baltā drēbē ietītu maizes gabalu, uz kura atkal maza bļodiņa stāvēja.
«Krusttēv!» meitene iesaucās un palika stāvam.
«Kas ir, Ieviņ?» saimnieks vaicāja arī apstādamies.
«Kur viņš ecē?»
«Pēteris?»
«Jā, man viņam jānes brokasts; bet krustmāte nezina, kur tu viņu šorīt aizstellēji.»
«Viņš ecē pie Vilka šķūņa.»
«Pie Vilka šķūņa? Ak krusttēv, es nezinu, kur tas Vilka šķūnis ir?»
«Ak tā - tu jau vēl nezini, kā kuru Sausnoru tīrumu nosauc un kur katrs atrodams. Skaties tur: jumts, ko aiz tās bērzu birzītes var redzēt, ir Vilka šķūņa jumts. Tur Pēteris ecē. Ej vien te pa celiņu uz leju, gan tad viņu atradīsi.»
«Ak tur!» meitene sacīja. «To vietu jau zinu. Esam tur ar lielo Ievu pāri reižu bijušas zāļu plūkt.»
«Nu tad jau labi,» saimnieks sacīja un aizgāja.
Veikliem soļiem mazā Ieva devās pa apzīmēto ceļu uz leju. Viņas iesarkanā galvas lakatiņa stūri plivinājās rīta vējā, un viņas jautrās actiņas zibēja, gan tīrumu pa labai, gan pa kreisai rokai, gan aizaugušo kāju ceļu uzmanīgi uzlūkojot. Kā viņa tur mudīgi un priecīgi ar nešļavu devās uz priekšu, tā izskatījās gluži kā tēlojums iz pasakas «Sarkancepurīte». Nonākuse birztiņā, meitene acumirkli apstājās. Cik jauki te tagad bija! Cik patīkamu smaršu izplatīja bērzu tikko izplaukušās dzelteni zaļganās lapiņas, un cik mīlīgi te zaros paslēpto putniņu dziesmiņas izklausījās! Gandrīz negribot, meitenes lūpas atvērās, un, atkal uzsākdama iet, tā arī uzsāka dziedāt. Iesākumā tā dziedāja paklusā balsī pa vilcienam no dažādām dziesmām, bet, jo ilgāk viņa dziedāja, jo vairāk balss pieņēmās spēkā, līdz pēdīgi tā pilnā, mīkstā balsī uzsāka: «Kur tu augi, daiļa meita, kad es tevis neredzēju?»
Piepeši viņa apklusa.
Viņa bij izgājuse birzei caur un ieraudzīja tās malā, kur tīrums iesākās, Pēteri uz ecēšas sēdam un koku pavēnī zirgus atpūtinām. Sārtums sakāpa viņas ģīmītī, tikpat ātri nozuzdams, kā nācis.
«Labrīt!» viņa sacīja. «Nu vai brokastu arī gaidīji?»
Pēteris grieza savu ūsiņu, kas tā izskatījās, kā kad tā reizē ar Jurģos sētām auzām būtu uzdīguse, un uzlūkoja pienācēju zobojošiem mirkļiem.
«Esi jau gan neredzēti daiļa meita,» viņš tad sacīja, sveicinājuma neatņemdams. «It īpaši, kad to sarkano plagu esi aptinuse ap galvu. Brīnums, ka vēl tie zirgi netrūkstas.»
Mazā Ieva atkal notvīka.
«Redz, kā tu nu atkal manus vārdus pārgriez,» viņa sacīja pārmetošā balsī, uzlika krūzi un maizes aizsaini uz otras ecēšas un nosēdās pate uz trešās. «Vai es tā dziedāju, ka esmu neredzēti daiļa meita? Es tā dziedāju, kā dziesmā stāv. Bet tu manus vārdus vienādiņ pārgriez.»
«Tā? Es pārgriežu? Ar ko tad? Nazis man vēl kabatā.»
«Lūk, vai nu tu atkal stāvu nepārgriez manus vārdus? Vai kā tad lai saku? Pārgrozi, sagrozi?... Es gan nezinu, ko tev esmu padarījuse, ka tu mani katra vārda galā izzobo.»
«Katra vārda galā!» Pēteris izsaucās, kam acīm redzot patikās kaitināt mazo brokasta atnesēju. «Lai nu kāds paklausās šos lielos, saltos melos!»
«Ak - nemaz nemeloju. Ja saku, ka tu mani katra vārda galā izzobo, tad tas nozīmē, ka tu to dari ļoti bieži.»
«Ā! Tad tu tagad tā sāc runāt kā smalki ļaudis, kuru vārdi ne vien jādzird, bet arī jātulko, reizēm pat pavisam otrādi jāsaprot. Labi. Ja tu nu man vēl kādreiz pārmetīsi, ka tavus vārdus s t ā v u pārgriežu, tad tūliņ zināšu, ka tu saki, ka to daru s ē d ē d a m s.»
«Pēter!» mazā iesaucās balsī, no kuras varēja manīt, ka lietus vairs nebij tāļu, un piecēlās ātri no ecēšas. «Nu es aizeju!»
Bet no Ievas pēkšņās piecelšanās zirgs, uz kura ecēšas Pētera brokasts stāvēja, drusku pietrūkās, ecēša pakustējās uz priekšu, un krūze ar strebjamo apgāzās.