«Vai!» meitene sabijusēs iesaucās un ķēra pēc trauka, kas uz ecēšas malu sāka velties. «Nu strebjamais pagalam! Ko nu?»
Pēteris sāka smieties.
«Tā iet, kad mazam cilvēkam par daudz liela sirds! Laime, ka vēl pate krūze nesaplīsa!»
«lešu uz māju un atnesīšu tev citu strebjamo,» mazā sacīja.
«Ej nu, neniekojies! Vienu reizi es ar i bez strebjamā varu iztikt. Ko nu tādēļ tādu gabalu iesi. Bet dzert man gan gribas. Aizej tur uz to egli, pie tās ir maza aciņa, atnes man no tās ko nodzerties.»
Meitene aizgāja.
Zobgalīgi smīnēdams, Pēteris tai noskatījās pakaļ. Tad viņš izraisīja maizi un bļodiņu no drēbes un sāka ēst.
Pēteris ar laiku bij izaudzis par lielu un spēcīgu puisi. Viņa apaļie, vēja appūstie vaigi ziedēja veselības sārtumā. viņa lūpas bij sarkanas kā zemenes, un viss viņa glītais ģīmis, lai gan tikai ar pirmajiem, mīkstajiem bārdas matiem vien vēl apaudzis, izskatījās jau diezgan vīrišķs.
Kad viņš bij paēdis un pāri palikušo maizi zirgiem izdalījis, Ieviņa pienāca ar ūdens krūzi.
«Še,» viņa sacīja un pasniedza Pēteram trauku.
Pēteris saņēma to, atsēdās atkal uz ecēšas un dzēra.
«Un še vēl kas,» mazā runāja un turēja puišam mazu - kušķīti zilu pavasara puķīšu pretī. «Paosti. Viņām gan ļoti maz smaršas, bet tā to tiesu patīkama. Še!»
Pēteris pielika krūzi otru lāgu pie lūpām.
«Ak, ko tur,» viņš tad vienaldzīgi sacīja un atbīdīja meitenes roku atpakaļ, «es no smaršām nekā nezinu. Dod to kušķi labāk manam zirgam...»
Ne vārdiņa vairāk nerunājuse, meitene iesēja tukšo piena bļodiņu drēbē, paņēma krūzi un aizgāja.
Pēc brīža Pēteris mierīgi atkal uzsāka ecēt.
Izgājuse birzei caur, Ieviņa satika Ievu - lielo Ievu, kā viņu tagad sauca, lai to izšķirtu no mazās. Ievai bij zāļu deķis uz rokas, jautrā balsī tā uzrunāja mazo:
«Nu, griezies nu atpakaļ, iesim zālēs.»
«Ej vien viena pate,» Ieviņa īsi atbildēja un gribēja Ievai aiziet garām. Bet Ieva tās nelaida.
«Nu, nu,» viņa runāja, «kas tad tev noticis, ka man šitā atbildi? Vai pie Vilka šķūņa vilku būsi redzējuse, vai?»
«Ja tur vilks nerādītos, vai tad gan to šķūni sauktu par Vilka šķūni?» Ieviņa sapīkuse atbildēja.
Ieva smējās.
«Ak tā! Jā, jā, tur šorīt visu rītu vilks bradā apkārt. Saki, - vai tev ar to vien pietika, ka viņu redzēji, vai viņš tev arī neiekoda? Parādi lūpas!»
«Ej nu, ej, Iev, kas tā par runāšanu! Jau viņš mani vienādiņ izsmej, un nu tu arī vēl sāc!»
«Vai viņš tevi nupat atkal izsmēja?»
«Kā tad. Es vairs neviena vārda nevaru izrunāt, kura viņš nepārgriež un nepārsmej. Un es tak nezinos viņam nekāda ļauna darījuse, itin nekāda...»
«Nu pagaidi, es viņu lūkošu izmācīt.» Ieva sacīja un palaida mazās roku vaļā. «Arī es jau esmu pamanījuse, ka viņš ar tevi nemaz lāgā negrib satikt, viņš citādi nemaz tāds nav bijis, kāds tagad pret tevi rādās. Bet tev arī katra vārda no viņa nevajaga ņemt par ļaunu.»
«Ak, es jau to arī nemaz nedaru, man tikai gribētos ar visiem mājas cilvēkiem saticīgi dzīvot.»
«Nu pagaidi,» Ieva atkārtoja un iegāja birzē.
Klusēdama meitene devās uz māju.
Nonākuse tīruma malā, Ieva apstājās un sagaidīja Pēteri, kas uz tīruma otru malu bij aizbraucis. Vienaldzīgi acis apkārt laizdama, tā piepeši gandrīz sev pie kājām ieraudzīja mazu kušķīti zilu puķu. Viņa nolīkās, pacēla pušķīti, nopūta no zilajiem ziediem putekļus, kas uz tiem bij uzmetušies, un paturēja kušķīti rokā.
Tiklīdz Pēteris, zirgus apgriezis, Ievu ieraudzīja, viņš paplīkšķināja ar pātagu, lai zirgi ātrāki ietu, tie sāka rikšot, un Pēteris teciņus nonāca pie Ievas.
Kad ecēšu brākšēšana bij apklususe, Ieva sacīja:
«Kad tu, Pēterīt, būtu zinājis, ko ar tevi runāšu, tad tu vis tik ātri nebūtu šurp atsteidzies.»
«Tad jau ar mani gribēsi krietni vai bārties, vai? Nu nāc nosēsties papriekšu še uz ecēšas un tad runā.»
«Lai nu paliek sēdēšana, nav daudz vaļas, jāiet zālēs... Es tikai tev, te garām iedama, gribēju ieprasīties, kādēļ tu vienmēr pret mazo Ievu tā izturies?»
«Kā tad es izturos?»
«Nu tā - parupji.»
«Parupji?» Pēteris raustīja plecus. «Es nezinu...»
«Bet es zinu. Esi drusciņ laipnāks pret viņu.»
«Ā! viņa laikam mani nupat pie tevis apsūdzējuse... Skaties!... Nu ne tik!»
«Tā,» Ieva sacīja, izlikdamās ļoti nopietna. «Klausies, Pēter! Ja tu no šīs dienas pret mazo Ievu tāpat neizturēsies kā pret lielo Ievu, tad lielā ar tevi no šīs stundas naidā... Bez tam rakstīšu arī vēl Jēkabam, kā viņa draugs pārvērties.»
Pēteris nolaida acis.
«Vai tu nu tīri tāda būsi!»
«Redzēsi gan!»
Puisis bakstīja ar pātagas kātu zemi.
«Mājas cilvēkiem vajag saticīgi dzīvot,» Ieva sacīja un piegāja pie Pētera klāt. «Še ņem šos ziediņus kā algu par gaidāmo labošanos,» tā piebilda smīnēdama un pasniedza tam zilo puķu kušķīti.
Pēteris paņēma kušķīti un ieoda tā smaržu. «Bet vai tu pate šitās puķes esi plūkuse?» viņš uzreiz neuzticīgi jautāja.
«Pate plūkuse? Tu brīnums, kas tad cits priekš manis lai plūca, ja pate to nedarīju!»
«Nu jā - tad še piespraud man viņas pie krūtīm.»
«Ej, ej! Ecētājs ar puķu pušķi pie krūtīm, tas tikai jauki izskatīsies... Bet kā tu gribi...»
Ieva paņēma kušķīti un piesprauda to jaunekļam pie krūts.
«Paldies!» Pēteris sacīja, ātri novērsdamies no Ievas, paplikšķināja ar pātagu, un zirgi sāka vilkt.
Kad vēlāk Pēteris krusttēvu uz tīruma redzēja uznākam, viņš apturēja zirgus un iebāza puķes svārku kabatā...