Pēteris izrunāja pēdējos vārdus ļoti pikti un izgāja no klētiņas.
Ieva noskatījās Pēteram pakaļ, līdz istabas durvis aiz viņa bij aizvērušās, un tad apsēdās. «Greizsirdība pret Jēkabu viņu sagrābuse,» viņa nodomāja. «Nekas; nekas!» Lai nabags atvieglina sirdi! Kad dusmas būs pārgājušas, tad Jēkabs viņam atkal būs tāds pat draugs, kāds bijis.»
Ieva piecēlās un aizgāja Pēteram pakaļ uz istabu.
Bija brokasta laiks, un cita saime jau sēdēja pie galda, kad viņa iegāja istabā. Viņas parastā vieta bij blakus Pēteram, un tā nosēdās tam līdzās, kā kad nekas nebūtu noticis. Bet Pēteris, Ievai acu neuzmetis, atvirzījās nost no tās, cik tāļu varēdams.
Ieva tā nelikās pamanot.
«Esi tik labs, Pēterīt, nogriez man maizes,» viņa laipni sacīja, «rnan nava naža klāt...» Viņa meloja, nazis tai bij kabatā.
«Kad nav naziņ, ēd ar nadziņ,» Pēteris strupi atbildēja un ēda tāļāk. Pēc brīža viņš piecēlās no galda un aizgāja. Viņš vēl nevarēja būt paēdis.
«Kas tad jūsu starpā noticis?» mazā Ieva izbrīnējusēs jautāja, vēlāk ar lielo Ievu viena pate būdama. «Pirmo reizi Pēteri pret tevi tā redzu izturamies kā nupat pie galda. Vai esat bārušies?»
«Esam sanīdušies,» Ieva atbildēja.
«Jūs?»
Ievai bij jāpasmejas.
«Vai tad mums vien nekad nebūs brīv sanīsties? Diezgan ilgi saticīgi esam dzīvojuši. Bet nu gan briesmīgi esam nīdušies.»
«Kādas lietas dēļ?»
«Neprasi nu, kādas lietas dēļ,» Ieva atteica, «vai nu iemeslu priekš sanīšanās trūkums, saki man labāk, - vai man negribi palīdzēt Pēteri atkal salabināt?»
«Es? Labprāt, bet kāda nu es palīdzētāja.»
«Nu lūkot jau vari.»
«Lūkot varu. Bet kā tad lai ar viņu runāju?»
«Saki viņam, ka tev ļoti nepatīk, kad viņš ir rupjš, un ka tu pret viņu tikpat nelaipni izturēsies, kā viņš pret mani izturas.»
«Labi, teikšu viņam to.»
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
«Esi tik labs, Pēterīt, nogriez man maizes,» pirmdienas rītā Ieva, pie brokasta galda sēdēdama, sacīja uz Pēteri. «Man nazis nogaisis.»
«Kādu riecienu?» Pēteris laipni ievaicājās, pēc maizes kukuļa sniegdamies. «Plānu vai biezu?»
Lielā Ieva saskatījās ar mazo Ievu.
Mazā nosarka.
Sausnorās pļāva pēdējās auzas.
Tur, kur Ieva un Pēteris reiz bij ganījuši lopus, tur tagad garās reizēs gulēja lielas auzu kopas, tur stāvēja platas auzu gubas, glīti apkasītas un ar pārkarām noklātas. Sausnoru trīs meitas pļāva un Pēteris kopa.
Lai nu gan laiks nebij karsts un saule pa reizei aizlīda aiz padebešu klučiem, tad tomēr visu četru ģīmji bij diezgan sakarsuši un dažs sviedru piliens noritēja no viņu pierēm zemē, jo meitas steidzās, gribēdamas šodien beigt pļaušanu, un Pēteris ar kopšanu negribēja palikt pakaļ. Bet vienam nebij iespējams tik lielu auzu trijām uzcītīgām pļāvējām nokopt, un tātad nesalikto reižu skaits pastāvīgi vairojās.
«Jā, kas tad ar mani šodien īsti noticis?» viņš pēdīgi smiedamies iesaucās un pieslēja grābekli pie gubiņas, kuru nupat bij beidzis apkasīt. «Man jau, kā redzams vairs nemaz nav veiksmes. Jo vairāk steidzos, jo vairāk palieku pakaļ. Būs vai krietni jātaisa talks, vai... Iev, vai tu nenāksi talkā?»
Mazā Ieva, kuras bars Pēterim vistuvāk gāja garām, apstājās un sāka trīt savu izkapti.
«Vai es?» viņa ievaicājās. «Es nu gan neiešu. Kop vien, brāl, viens pats. Bet, ja tev varbūt krūze ūdens vai cita kāda dzēriena pie rokas, tad labprāt tev iešu palīgā viņu iztukšot. Man stipri gribas dzert.»
«Man ar. Un, tā kā tev drusciņ jaunākas kājas nekā man, tad tu gan varēji būt tik naska un aiztecēt tur uz tīruma malu, tur uz to pirmo gubiņu. Aiz tās lielā Ieva nolika dzēriena spainīti. Atnes to šurp. Kamēr tu iesi un nāksi, tamēr es aiz tevis atpūtīšos.»
Mazā Ieva pasmējās.
«Paldies par tavu labo sirdi. Bet kam tad nu man spainīti vēl nest šurp? Kamēr tu aiz manis atpūtīsies, tamēr es atkal aiz tevis nodzeršos.»
Viņa uzlika izkapti un grābeklīti uz kopiņas, iebāza vīli kabatā un sāka iet uz tīruma malu.
«Tad tu man atnesīsi ko dzert?» Pēteris vaicāja.
«Es tak tev teicu; ko darīšu,» Ieviņa atbildēja.
«Ak nu... atnes, nu atnes.»
«Nāc pats. Par ko tu pats nevari nākt?»
«Esmu par tiesu piekusis. Kam tad nu man tos soļus par velti mērīt.»
«Ej nu vien, ej viena pate,» lielā Ieva sacīja. «Spainītī paniju palika knapi vienam ko nodzerties. Tādēļ steidzies, ka pašai tiek, un nevedini vēl citus līdz.»
«Vai tā? Nu tad paliec vien, Pēter, tepat. Atnesīšu tev spainīti.» Ātriem soļiem viņa Pēteram aizgāja garām.
«Ā, gudreniece... tukšu... tad es vis negaidīšu.» Pēteris Ieviņai sāka doties pakaļ.
Ieviņa sāka skriet.
Pēteris arī...
Aizkususe meitene nonāca pie gubiņas, aiz kuras paniju spainītis stāvēja, un taisni pie gubiņas Pēteris viņu noķēra aiz galvas lakatiņa.
«Redz, ka noķēru... nu esi cieti... nu es tikpat papriekšu pie spainīša.»
Ieviņa nolaidās uz ceļiem zemē.
«Ak tu viens... saka, ka esot piekusis, un, skat, kā var skriet... Ta tad blēdis... Bet no tu nedabūsi no panijām ne pilītes.» Viņa apkampa ar abām rokām spainīša osas.
«Nē, tu nedabūsi ne pilītes,» Pēteris jautrā balsi viņai atteica pretī un arī nometās zemē. «Es esmu stiprāks.» Viņš apņēma ar savām spēcīgām rokām viņas pirkstus.
Meitenes jau sakarsušie vaigi nokrāsojās kvēles sarkanumā.
«Pēter! Panijas izlīs... nebūs ne tev, ne man... Laid nu manas rokas vaļā... nudie... Pēter...»
«Nelaidīšu... dari, ko gribi, bet bez maksas tevis tagad nelaidīšu vaļā... neparko...»
«Es kliegšu.»
«Kliedz.»
«Par tiesu kliegšu, ja roku tūliņ nelaidīsi vaļā... Skat, kādas sarkanas strīpas jau locītavās sāk celties... nudie gan...»