«Kas par strīpām... Bet bez maksas jau nu netiksi un netiksi vaļā... stāvi šitā vai līdz vakaram...»
«Nu kādu maksu tad lai tev dodu? Ņem spainīti ar visām panijām. Ņem un dzer.»
«Ā, vai nu tu man panijas piesoli, kad tās pats varu ņemt? Nē, nu man paniju vairs negribas, dzer tās pate, dod man citu ko.»
«Ko tad?»
«Mutes dod.»
Pēteris ātri izteica pēdējos vārdus, savilka sarkanās lūpas uz bučošanu un palocījās uz priekšu.
Meitene savu galvu atsita atpakaļ.
«Ujā - mutes... skat, ko viņš izdomājis... ak tu viens... Nē, nu gan... pag, puisīt, es tev gan parādīšu...»
Viņa palaida spainīša osu vaļā, atsvabināja ātri savu roku no Pētera rokas un izrāva no gubiņas kušķīti auzu.
«Vai nu vēl gribēsi, lai tev mutes dodu?» viņa sacīja un pacēla kušķīti uz sišanu.
«Zināms, citādi es t e v došu.»
«Ak tā, kundziņ? Vai tu man šitā runā?... Nu tad še tev... še tev... laid spainīti vaļā... ej projām!...» Ieviņa sita Pēteram ar auzām par plecu.
«Ak tā, meitiņ!» Pēteris iesaucās un nogrūda paniju spainīti pie malas. «Ak tu man proti sist?... Nu bez žēlastības no tevis uz vietas ņemšu sāpju naudu... kliedz vai nekliedz.»
Viņš no jauna satvēra viņas abas rokas un gribēja viņu nobučot.
«Pēter!» Ieviņa pusdikti iesaucās un nolieca galvu sāņš.
«Skat, šī man vēl grib turēties pretī... tas jau nu par velti... neatturēsies....»
Pēteris piepeši palaida meitenes rokas vaļā, apkampa to cieti un uzspieda savas karstās lūpas uz viņas lūpām.
«Tā... darīts... ak tu man vēl turēsies pretī?... Nu tad vēlreiz... ak vēl tu mani grūd projām, tad tev vēl nav diezgan... nu tad vēlreiz un vēlreiz...» Viņš meiteni ātri nobučoja vairāk reižu un tad viņu palaida vaļā. Ieviņa uzlēca stāvu.
«Ak tu viens!» viņa izsaucās puskaunīgā, pusdusmīgā balsī. «Nu gan stāstīšu krusttēvam, cik tu esi nerātns. Skaties, kā tu manus matus esi sajaucis, lakatiņu esi nosviedis zemē un priekšauts viss ar zemēm.»
Pēteris nolīkās, pacēla lakatiņu, nopurināja zemes, piecēlās un pasniedza to Ieviņai.
Ieviņa nogludināja matus, paņēma lakatiņu un apsēja to ap galvu.
«Esi gan liels palaidnis,» viņa smīnēdama bārās, «nudie liels.»
«Ej nu, ej...» Pēteris skatījās Ieviņas mīlīgajā, notvīkušajā ģīmī. Viņš pacēla cepuri, kas tam bij nošļukuse pakausī, un uzlika to taisni galvā. Tad viņš nolīkās, atvāza spainīti un pacēla to uz augšu.
«Vai dzersi?» viņš jautāja un sniedza trauku Ieviņai pretī.
«Dzeršu gan, bet dzer tu papriekšu.»
«Nē, dzer tu papriekšu. Tu tak pēc taisnības papriekšu tiki pie spainīša, tad tev arī pirmai jādzer.»
Mazā dzēra un atstāja lielāko daļu paniju Pēteram.
Bet šis tikko spainīti bij pielicis pie mutes, kad Ieviņa piepeši paklusu iesaucās:
«Krusttēvs nāk.»
«No kurienes?» Pēteris vaicāja, spainīti noņemdams no lūpām un uz visām pusēm skatīdamies.
«Tur no meža viņš nupat nāk laukā... Paldies Dievam, ka tev spainītis rokā... Dzer nu vien un neliecies viņa nemaz redzot... Dieva laime, ka viņš neuznāca, kad mēs - kad tu mani - -» nenobeigdama viņa viegliem soļiem pazuda aiz gubiņas.
Saule bij norietējuse, un rietuma pusē spīdēja sarkana vakara blāzma. Spīdums bij tik gaišs, ka tā izskatījās, kā kad pasaule aiz apvāršņa stāvētu liesmās. Sniegs uz Sausnoru ēku jumtiem bij pieņēmis mīlīgu, sārtu krāsu, un dzīvojamās ēkas logos laistījās it kā uguns. Lauku darbi šai dienai bij padarīti, lopi vakara reizi pabaroti, zirgu stallis aizslēgts, nakts klusums tuvojās. Tikai ķēķī vēl bij dzirdams mazs troksnis. Tur vēl sprakšēja uguns un klaudzēja trauki. Lielā Ieva tur mazgāja bļodas, kuras vakariņās bij tikušas lietotas. Bļodas un karotes uz plaukta uzgāzuse, viņa gribēja malkas pagales nodzēst, kad ārā suns sāka riet.
«Kas tad tur?» viņa pusdikti runāja un piegāja pie durvīm.
Suns apklusa, un Ieva klausījās. No lielceļa puses kāds nāca, klusumā soļi pa cieti sasalušo sniegu jau no tālienes bij sadzirdami. Suns atkal iesāka riet, un Ieva iegāja atpakaļ ķēķī. Brīdi viņa stāvēja pie uguns, vilcinādamās to nodzēst, un tad atkal piegāja pie durvīm. No meža malas mājai lēnām tuvojās vīrietis. Ieva skatījās noņēmusēs, lai to varētu pazīt, bet viņš vēl bij par tālu. Viņa apsauca suni un ietina salstošās rokas priekšautā. Cik laiks bija sprēgans! Sētas vidū stāvošā kļavā dikti knakšēja, tāpat istabas pakšos. Tie bija lauska spērieni, un, kas tagad ar aizturētu elpu trīs reizes ap istabu apskrietu, tas atrastu zelta cirvīti... Bet kas gan to pienācēju tādā saltumā un tik vēlu dzina no mājas laukā? Laikam tak kāda liela vajadzība... Bet kas tas tāds bija?... Vīrietis tagad jau tik tuvu bij pienācis, ka viņa drēbes varēja izšķirt. Viņam bij vienkāršs, pelēks mētelis mugurā, melna cepure galvā un zābaki kājās. Jā, bet vai tas tikai nebija zaldāta mētelis?... Patiesi, pienācējam bij zaldāta mētelis mugurā! Ieva nodrebēja, kā pieburta tā stāvēja uz vietas un skatījās pienācējā. Dievs tēvs, kā ģīmis tas bija? Tas jau patiesi bij Jēkabs, kas tur nāca! Asinis tai piepeši karsti sakāpa galvā, ātriem soļiem viņa izgāja no ķēķa, it kā gribēdama viņam steigties pretī. Bet pie istabas stūra viņa palika stāvam un iztina lēnām rokas no priekšauta. Mierīgiem, cietiem soļiem viņš nāca tuvāk, priecīgi smaidi vijās ap viņa lūpām.
«Labvakar!» viņš sacīja un vicināja sveicinādams cepuri. «Labvakar!» Viņa balss skanēja patīkami, priecīgi.
«Labvakar!» Ieva atbildēja un nesacīja vairāk nekā. Viņas sirds pukstēja tik dikti, ka viņa pate to varēja dzirdēt.
«Vai šitās ir Sausnoras?» viņš jokodamies vaicāja un sniedza Ievai roku. «Vai varēšu dabūt naktsmāju?»