«Jēkab, - tu mājā!» Ieva čukstēja un satvēra izstiepto roku. «Ak tu tētīt! Aiz to es skatījos, skatījos kas tur tāds nāk un izskatās kā Jēkabs! Un tu tas par tiesu esi! Nu labvakar, labvakar! Bet nestāvēsim še vējā, iesim tāļāk nāc istabā, būsi nosalis.» Ieva Jēkabu aiz rokas sāka vilkt uz istabu.
Bet, ticis pie ķēķa durvīm, Jēkabs apstājās.
«Tur jau arī var sasildīties,» viņš sacīja un rādīja uz krāsni, no kuras izplatījās gaišs spīdums. «Ķēķī nava neviena?»
«Nava.»
«Nu tad sasildīšos papriekšu ķēķī.»
Viņi iegāja ķēķī un, kamēr Jēkabs pievēra durvis, tikām Ieva ievēla krāsns priekšā zemu, garenu bluķīti, ko sēdēt.
Jēkabs nosēdās un izstiepa rokas pret uguni.
«Salts laiks.»
«Jā,» Ieva atteica, un aiz uztraukuma un saltuma viņas zobi dzirdami sasitās kopā. Viņa pielikās, salika krāsni pagales, lai tās labāk degtu, un gribēja atkal piecelties. Bet Jēkabs viņu viegli novilka sev līdzās uz bluķīša.
«Tev jau arī ir salt,» viņš sacīja, «sēdi tak, sildies.»
Abi izstiepa rokas un sildījās, un klusēja mazu brīdi.
«Vai neesmu ļoti pārvērties?» Jēkabs vaicāja.
Viņš Ievai piegrieza ģīmi.
«Esi jau nu gan pārvērties,» Ieva atbildēja.
«Esmu ļoti novājējis, jā?»
«Vājāks esi kā toreiz, kad aizgāji, bet ne daudz...» Ieva atvilka rokas no uguns, lai Jēkaba ģīmi labāk varētu redzēt.
«Vai jau sasilušas?» Jēkabs ievaicājās un satvēra Ievas kreiso roku. «Un kā tad esmu pārvērties?»
«Kā tad nu esi - esi izaudzējis lielas, garas ūsas.»
Jēkabs pasmējās.
Uguns padzisa, Ieva atkal drusku sāka drebēt.
«Tev jau atkal metas salt,» Jēkabs runāja, balsi nolaizdams, «būs jāiet istabā.»
«Jā, iesim.»
«Tūliņ... Bet, pirms ar citiem satiekos un sasveicinos - - Ieviņ, vai tu man nedosi tāda labvakara, pēc kāda jau sen sen esmu ilgojies?»
«Es nezinu, kāda labvakara tu vēl gribi.»
«Tu zini gan, Ieviņ.»
Jēkabs viegli aplika roku Ievai ap kaklu, lēnām Ieva pacēla galvu. Viņi skatījās viens otram acīs.
«Labvakar,» Jēkabs sacīja pusdikti.
«Labvakar,» Ieva čukstēja.
Viņi saskūpstījās. Jēkabs apkampa Ievu.
«Ak sirsniņ, es nemaz nevaru izteikt, cik tu man esi mīļa!»
Viņi piecēlās. Bet pie ķēķa durvīm Jēkabs apgriezās un vēlreiz apkampa Ievu.
«Dod man vēlreiz mutes... Paldies, ka manis esi gaidījuse, - ak, es nemaz nevaru izteikt, cik tu man esi mīļa!»
Brīdi viņi tā stāvēja tad Jēkabs Ievu palaida vaļā, atstāja ķēķi un gāja istabā.
Ieva palika ķēķi nodzēst uguni, kas atkal gaišāk bij sākusi degt. Bet, kausu ar ūdeni paņēmuse rokā, tā krāsns priekšā vilcinādamās apstājās. Viņai piepeši tā izlikās, kā kad tā uguns tur krāsnī nozīmētu viņu abu mīlestību un kā kad viņa taisītos to iznīcināt. Viņa ūdeni spainī atlēja atpakaļ, pielīkās pie krāsns, salika degošās pagales kopā, apbēra pagaļu galus ar pelniem, lai uguns nevarētu iznākt no krāsns, un tad atstāja ķēķi.
Un patiesi, tāda kā šī guntiņa, tāda joprojām bij Jēkaba un Ievas mīlestība: klusa, ļaužu acīm apslēpta, aprobežota, bet - karsta.
Laiks aiziet ātri, laimīgiem tas skrietin aizskrien. Cik ilgi atpakaļ bija, ka no Sausnorām bij aizbraukuse gara rinda laulībnieku uz baznīcu, un nu pa to pašu ceļu jau brauca kristībnieki! Cik ilgi atpakaļ bija, kad altāra priekšā divi cilvēki uz visu mūžu bij tikuši savienoti, un nu tai pašā vietā mazu brēkuli uzņēma kristīgās draudzes skaitā! Cik ilgi atpakaļ bija, kad baznīcas kroga viesu istabiņā bij tikušas noturētas jautras kāzu rumules, un nu tur ēda un dzēra jautras kristību rumules! Kā toreiz, tā arī tagad aiz galda, goda vietā uz mazā ādas pārvilktā dīvāna, sēdēja Jēkabs un Ieva, un, kā toreiz, tā arī tagad tie izskatījās kā cilvēki, kuri izdibinājuši laimes noslēpumu.
Uz galda stāvēja plāceņu nasta, siers, sviests, alus un brandvīns. Kamēr Jēkabs kūmus paskubināja tak jel drošāk ēst un vairāk dzert, Ieva pārmaiņām ar mazo Ievu uz rokām šūpoja un žužināja mazo puisīti, kas no tā acumirkļa, kad bij ticis nosaukts par Pēteri, neauklēts vairs nemaz negribēja rimt.
«Krustdēls dara gluži tāpat, kā reiz viņa krusttēvs darīja,» Sausnors runāja, kas arī sēdēja kūmu pulkā. «Pēteris piedzima Sausnorās, un es biju baznīcā, kad to kristīja. Un es atminos, gluži labi ka viņš priekš kristīšanas bija ļoti mierīgs un pēc tās dikti kliedza.»
«Tā jau saka, ka krustdēli krusttēvos atsitoties,» mazā Ieva pieminēja. «Tad jau šitais mazais Pičiņš laikam arī atsitīsies lielajā Pēterī.»
«Lai Dievs dod,» Sausnors sacīja. «Jēkab, dzersim uz šitām cerībām! Lai izaug tavs dēls par tikpat krietnu cilvēku kā tu un viņa krusttēvs!»
Glāzes visapkārt saskanēja kopā un tika iztukšotas.
«Tas bij labs laimes vēlējums,» Ieva sacīja. «Paldies, krusttētiņ.»
«Jā, tas patiesi bij labs laimes vēlējums,» kāds kūms apstiprināja, kam galva jau drusciņ bij iesiluse, «tik labs, ka tas ar alu un šņapstu nemaz nesader kopā... Īsteno krusttēv...ej atnes vīnu.»
«Jā, jā, vīnu, vīnu,» kādas divas krustmātes iesaucās, un Pēteris piecēlās un gribēja iet stoikas istabā.
«Pēter!» Sausnors sauca.
«Jā, krusttēv.»
«No manas puses arī vienu,» Sausnors Pēteram paklusu sacīja ausī.
«Labi, labi, krusttēv...» Pēteris izgāja stoikas istabā.
Še viņš savu vēlēšanos Zariņam tikko bij pateicis, kad ne visai kārtīgi un tīrīgi ģērbies vīrs, kas pie stoikas tāpat sausā sēdēja, piepeši pagriezās uz Pēteri un, laipni smīnēdams, viņam sniedza roku. Tas bija Bērtulis.