«Nu, nu, vai tik lieliski dzerat kristības? Vīnu? Hm, zināms, pirmais bērns, pirmais krustdēls. tad jau tā lieta citādi nevar iet, zināms... Labdien, Pēter!»
«Labdien,» Pēteris dzestri atbildēja, izstiepto roku neaiztikdams.
«Un cik lepni tu šodien esi noģērbies,» Bērtulis turpināja. «Gluži kā kungs. Jā, jā - vai nedzersim kādu pudeli alus?»
«Nē,» Pēteris īsi atbildēja, paņēma pudeles, kuras krodzenieks tam uz stoikas nolika priekšā, un iegāja viesu istabiņā atpakaļ. Bet viņš vēl nebij paguvis nosēsties, kad durvis no jauna atvērās, Bērtulis tajās parādījās un drošiem soļiem ienāca.
Visu acis piegriezās ienācējam, un piepešs klusums iestājās istabiņā.
«Ko tad tas te grib?» vairāk balsu čukstēja un viena iesaucās pusdikti: «Ta tad nekaunīgs!»
Bet Bērtulis šo vispārīgo izbrīnēšanos nemaz nelikās manot, mierīgi viņš piegāja pie Jēkaba, sniedza viņam roku un sacīja:
«Neņemsi tak par ļaunu, kad tev vēlēšu laimes uz mantenieka piedzimšanu. Atļausi man uz viņa veselībām kopā ar tevi izdzert glāzīti alus.» Un, pirms kāds to varēja kavēt, Bērtulis bij iesēdies Pētera vietā. «Vai ne?» viņš turpināja. «Tagad nu gan neesam sagājušies, bet, kad to lietu īsti apskatām, tad mums nav nekāda iemesla, kādēļ viens otram lai paliekam sveši. Ko man tava sieva reiz padarīja, to sen esmu aizmirsis, un tā mums nudie nav iemesla naidam. Vai ne?... Ā, cik daudz siera no mājas esat paņēmuši līdz!»
Viesiem savā starpā sačukstoties, Ieva sēdēja un skatījās stīvām acīm Bērtulī. Bet uz Jēkaba pieres dzīslas sapampa, un, kad Bērtulis netaisījās celties kājās un iet projām, viņš sacīja aizturētās dusmās drebošā balsī:
«Pateicos par tavu laimes vēlējumu, bet ko dzert tev nekā nevaru dot. Un rūmes priekš tevis, kā tu redzi, te arī nav. Es tevi tādēļ lūdzu, esi tik labs un atstāj šo istabu.»
«Nu nu, nu nu,» Bērtulis atbildēja ar neiztraucējamu mieru un palika sēdam, «vai tad nu jau tik resns esmu, ka man še vairs nav rūmes? Un dzērienu, es redzu, jums vēl ir tik daudz, ka jūs nemaz nemanīsat, kad arī es no tiem kādu pilienu sev iepilināšu mutē.»
Bet te Pēteris spēcīgi Bērtuli satvēra aiz rokas un vilka to uz durvīm. Bez pretošanās Bērtulis viņam gāja līdz.
«Ej,» Pēteris sacīja klusu, bet pavēloši un atvēra durvis. «Ej un apdzer šo uz mana krustdēla laimēm.» Viņš Bērtuļam iespieda rokā kādus sudraba naudas gabaliņus un aizvēra durvis. Tad viņš pielēja glāzi ar vīnu un pasniedza to Ievai.
Ieva pateikdamās palocīja galvu.
«Uz krustdēla un krusttēva laimēm!» viņa sacīja un izdzēra glāzi līdz pusei. Un, pamādama, lai Pēteris pieliektos, viņa klusā balsī pielika, tā ka to tikai Pēteris varēja sadzirdēt: «Un lai krusttēvs drīzi ar kādu mazu Ieviņu kļūtu tikpat laimīgs kā es ar Jēkabu!»
«Paldies, paldies.» Pēteris pateicās un nosarka, pielēja glāzi no jauna un deva to tāļāk.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Stoikas istabā izstumtais Bērtulis nemaz nelikās esam sašutis par tik noteiktu atraidīšanu no rumulēm. Paskatījies un atradis, ka viņam devīgais krusttēvs četrdesmit kapeiku bij iespiedis rokā, viņš smīnēdams tuvojās stoikai.
Pie stoikas sēdēja un stāvēja vairāk puišu. Bērtuļam pienākot, viens no tiem sacīja dikti uz citiem:
«Nu, vai neteicu, ka viņu no istabiņas trimtrallām izvadīs laukā! Bērtul, kāpēc tu pie kristībniekiem nepaliki ilgāk?»
«Ilgāk!» Bērtulis nievājoši atkārtoja. «Vai tad tur ir rūmes! Kūmām gandrīz jāstāv vienam uz otra, kur tad lai es vēl dējos! Vai mātei bērnu klēpī nosēdu?» Viņš nolaidās uz benķīša pie stoikas un pielika, galvu uz krodzenieku pagriezis:
«Korteli šņapsta un divas pudeles alus, Zariņ!»
Citkārt tik veiklais Zariņš ne kustēt nekustējās.
«Es prasu korteli šņapsta un divas pudeles alus, vai dzirdi?» Bērtulis atkārtoja.
«Nē,» krodzenieks sausi atteica. «Pirms tu manu aušu ar sudraba atslēgu nebūsi atslēdzis, tikmēr priekš tevis esmu kurls.»
Bērtulis savas četrdesmit kapeikas Zariņam iemeta rokā.
«Še! Vai tu domā, ka man nav naudas!» viņš lielījās.
Krodzenieks rūpīgi aplūkoja papriekšu vienu divdesmit kapeiku gabalu, tad otru, lika vienam naudas gabalam uz stoikas galda pāri reižu nokrist, tad otram un tad tik vēl tos iemeta kasē un nolika Bērtuļa priekšā prasīto alu un brandvīnu.
Bērtulis dzēra.
Piepeši tas sarāvās. Gar logu uz kroga durvīm aizgāja gara, kalsnēja sieva.
Ātri Bērtulis salēja vēl neizdzerto alu glāzē un iztukšoja to lieliem malkiem. Tad viņš pa stadola durvīm no istabas izsteidzās ārā.
Krodzenieks pasmējās īsi, noņēma tukšās pudeles no galda un skatījās uz otrām āras durvīm.
Pēc maz acumirkļiem tās atvērās, un stoikas istabā ienāca garā, kalsnējā sieva.
Pārlaiduse acis vispār istabai, viņa piegāja pie stoikas un sveicināja:
«Labdien, Zariņ!»
«Paldies, Mariņ!» krodzenieks atņēma.
«Vai mans virs Bērtulis arī še bij?»
«Bija gan.»
«Vai viņš dzēra ar?»
«Dzēra gan.»
«Ko tad viņš dzēra?»
«Ko nu dzēra, brandvīnu dzēra.»
«Brandvīnu! Ak tu pagāns... Par cik tad viņš dzēra?»
«Par desmit kapeikām!» krodzenieks meloja.
«Par desmit kapeikām! Dzer, ka tava rīkle zilām zēvelēm degtu!... Zariņ, še nauda - ielej man par divdesmit.»
BRĪNUMA ZĀLĪTE
Vidzemē - kurā apgabalā, draudzē un pagastā, tas lai paliek stāstītāja noslēpums - reiz bij un ir arī vēl tagad liels kalns. Kas uz šī kalna vecvecajos laikos stāvējis, par to vairs nekas nekur un nekādā grāmatā nav lasāms, bet vecos laikos tur bijis liels mežs, kas tur tik ilgi zaļojis, kamēr lielskungs mežu kalna virsū licis pacirst un tur uztaisīt zemnieku mājas. Pie ēku celšanas kopā ar citiem kārtniekiem strādājis arī kāds puisis, kas caur savu attapību un saviem jokiem, kuri priekš tiem laikiem bijuši nedzirdēti droši, lielskunga labpatikšanu tik drīzi un tādā mērā iemantojis, ka tas viņu jaunajās mājās ielicis par saimnieku, puišam atļaudams tās nosaukt pēc savas patikšanas. Jaunais saimnieks, vārdā Brencis, mājas nosaucis par Viļņiem un dzīvojis tajās tādu laiciņu kā vilnis zem egles. Tad viņu lielskungs pavēstījis uz muižu un sacījis: «Brenci, tev jāprecas,» - un licis ķēkšai ienākt, un pavēlējis abiem iet uz mācītāju. Brencis pakasījis ausi - tas ir, ļaudis tā stāsta, ka viņš tā darījis, es par to negalvoju, - atvadījies no lielskunga un aizgājis ar ķēkšu uz mācītāju, un taisījis kāzas. Bet nu dzīve vairs nebijuse kā viļņam zem egles. Jaunā saimniece bijuse gan strādīga, bet nikna - tik nikna, ka Brencis jau gribējis aizbēgt, kad saimniecei piedzimis dēls. Puikas dēļ nu Brencis palicis Viļņos un nešis savu krustu ar pacietību. Atdabūjis pat savu agrāko jautrību atpakaļ un izdarījis vēl sirmā vecumā lielu joku. Kāds šis joks bijis, to tikai Dievs vairs zina, kas drīzi pēc tam saimnieku aizsaucis pie sevis. Pēc: vīra nāves saimniece arī ilgi vairs nedzīvojuse, steigusēs, kā ļaudis toreiz smējušies, večam līst kapā pakaļ, labi iekoptas mājas atstādama dēlam. Par šo dēlu un par visiem citiem Brenča pēcnācējiem zināmas tikai šādas lietas: visus viņus saukuši par Brenčiem, visiem viņiem bijušas sievas ar vismaz vienu nelabu īpašību, visi viņi bijuši cilvēki ar jautru dabu un savā dzīvē vismaz vienu reizi izdarījuši kaut ko sevišķu, par ko ļaudīm gadiem pieticis ko runāt, un visi viņi dēliem atstājuši labi iekoptas mājas. Tādi, lūk, bijuši Viļņos saimnieki līdz pēdējam Viļņam, šī mazā stāstiņa varoņam. No izskata viņš līdzinājās, kā visas pagasta vecenes, kurām bij pār par septiņdesmit, svēti vienā mutē apgalvoja, gluži tēvam un tēvatēvam. Viņam bij stalts augums, skaista seja, kupli mati un acis, kurās spirdzēja tēvutēvu jautrība. Šī jautrība parādījās jau darbos, puikam skolā ejot, un skolotājs zvērēja, Jānis būšot īsts Vilnis. Es saku - Jānis, jo viņa tēvam Brenča vārds nepavisam nebij paticis, un tas tādēļ, neievērodams vecveco ierašu, dēlu bij licis kristīt Jāņa vārdā. Bet ar laiku izrādījās, ka šis vārds nebij vienīgā zīme, caur ko jaunākais Vilnis izšķīrās no saviem vectēviem. Pēdējiem allažiņ v e c ā k i bij izmeklējuši sievas, kuras dēli bez pretrunām - gluži kā pirmais Brencis - bij apprecējuši un tad visā pacietībā savu krustu nesuši. Jānis no mūža biedrenes, kādu viņam vecāki bij nodomājuši ieprecēt, negribēja i ne dzirdēt. Izcēlās -par to liels karš. Nekā. Dēls kā negribēja, tā negribēja ņemt Zaplīzi - meitu, velns, galu zināja, tur no Kurzemes robežām. Šī svarīgā ķilda nebūt vēl nebij nobeigta, kad tēvs saslima un nomira, un māte, pēc īstu Viļņu saimnieču ierašas, drīzi vien viņam kapā gāja pakaļ, Jāņam vienam atstādama kā pusmuižu uzkoptos Viļņus.