Bija gan māja tie Viļņi, kādu otru tik drīzi vis nevarēja atrast! Ap jauno, no akmeņiem būvēto dzīvojamo ēku stiepās liels augļu koku un ogu dārzs, ap citām ēkām un gar ceļu stāvēja ozoli, kļavas, gobas un oši, un iekšā un ārā viss bij tādā kārtībā, ka prieks bij redzēt. Šo kārtību Jānis pēc vecāku nāves ar visiem spēkiem centās uzturēt, cēlās rītā agri augšā un gāja vakarā pēdējais gulēt, bet - kas bija, kas nebija, negāja Viļņos vairs tā kā senāk. Govis aizrāva pienu, barokņu cūkas vairs negribēja nobaroties, aitas vairs nedeva tik daudz vilnas kā senāk, i pat vistām ar dēšanu vairs negribēja veikties. Turpretim kalpoņu aitas ļumēt ļumēja aiz treknuma, un vilnas tām auga - cērp, ja gribi, sešas reizes pa gadu!... Paunu žīdu Viļņos apgriezās vai katru dienu pa vienam, un stelles saimes istabā stāvēja gandrīz cauru gadu: meitas auda vienā aušanā, gluži kā fabrikā. Un, jo vairāk tās strādāja, jo brangākas tās kļuva - Viļņu meitām, kā ļaudis smējās, veselība vaigus plēsa pušu.
Jānis šais brīnumos nolūkojās labu laiku ar mierīgu prātu, viņa jautrā daba viņam par tiem neļāva dusmoties. Bet, kad viens gads pagāja, neatnesis nekādas ievērojamas peļņas, un otrs gads atnesa vēl mazāk, tad viņš tak pēdīgi kļuva domīgs. Vai viņam tiešām bij jāņem saimniece? Vai viņš nevarēja izbēgt no krusta, ko visi saimnieki līdz šim Viļņos bij nesuši? Vai viņam it kā pēc nedeldējama lāsta, kas pie katras cilts no jauna piepildās, bij jāapprecē sieva ar kaut kādu nelabu īpašību, kura tikai pēc kāzām vien vēl nāca gaismā? Nē, neviens viņu uz to nespieda. Saimniecība tikai prasīja saimnieces, labi, viņš tai tādu gribēja dot. Bet, pirms viņš tikai s a i m n i e c i vien ieveda Viļņos, viņš taču varēja apskatīties pēc s i e v a s, var būt, ka viņam laimējas uziet patiesi krietnu meitu. Tādu viņš labprāt gribēja precēt!
Un viņš sāka meklēt.
Katru pazīstamu meitu no tām sešdesmit mājām, pusmājām un pusmuižām, kas pagastā atradās, viņš smalki pēc rindas domās sev palaida garām un tad - tikko nesabijās. Ak tu žēlīgais tētiņ, kāds briesmīgs brāķis viss nevalkāja meitas vārdu! Tādas tad bij tās zeltenītes un liepu meitas, par kurām dzejnieki tik jauki dziedāja!... Jānis reiz bij lasījis pasaku par ķēniņu, kas uz tirgus iejājis kādai sievai podu vezumā un zirgam visus traukus licis samīdīt: šāds podu vezums viņam tikās esam viss pagasts: pie kura trauka pieklauvēja ar pirkstu, tas dārdēja... Bet pēdīgi viņš tomēr domāja atradis pāris māju, kurās ziedēja pa rozei, cienīgas, ka pēc tām derēja izstiept roku.
Bij jāapskatās!
Kādā svētdienā Jānis aizgāja uz baznīcu un uzkāpa tornī. No turienēs, zināms, viņš uzdomātās meitās nevarēja nolūkoties to viņš arī negribēja - gribēja, kā zvaniķim sacīja, reiz visā tuvumā noklausīties zvana skaņās. Tādi untumi, lūk, reizēm uznāk tiem, kas kaujas ar domām par precēšanos!