Kad bij laiks, zvaniķis sāka zvanīt, un Jānis klausījās. Piepeši viņš iesaucās, lai zvanot stiprāk, nevarot vairs nemaz lāgā sadzirdēt.
Uz to zvaniķis atbildēja, - stiprāk nedrīkstot, citādi zvans pārplīsīšot. Nu Jānis atkal sacīja, lai šis stiprāk runājot, nevarot nedz zvana skaņu, nedz šā valodas sadzirdēt. Tā viņi sarunājās mazu brīdi, līdz pēdīgi Jānis, nepacietīgs kļuvis, nokāpa lejā.
Pie baznīcas viņu satika pazīstams saimnieka dēls, kas viņu sveicināja un jautāja, kā ejot.
Jānis izvilka pulksteni no ķešas, paskatījās tajā un atbildēja:
«Pusviens.»
«Kā labi iet, es prasu!» pazīstamais iesaucās.
«Ak tā,» Jānis atteica. «Kā tad, pa rasu, pa rasu.»
«Kas par rasu!» kaimiņš kliedza. «Pagāns, tev laikam ausis aizkritušas!»
Un tiešām, tā bija. Caur pēdējiem vārdiem uz Jāni darīti uzmanīgi, vairāk pazīstamu puišu apstājās ap viņu un sāka ar to runāt. Bet Jānis visiem deva tik greizas atbildes, ka drīzi vien neviens vairs nevarēja šaubīties, ka Jānis piepeši kļuvis gandrīz pavisam kurls. Arī zvaniķis pēdīgi pienāca un stāstīja, kas baznīcas tornī bij noticis. Nu lieta bij skaidra: Jāņam no neparastā trokšņa ausis bij aizkritušas. Saimnieka dēls, kam pie kroga bij zirgs, uzņēmās Jāni tūliņ novest pie ārsta, kas netālu no baznīcas dzīvoja. Šis ārsts nu gan bij diezgan paklīdis savā amatā un dzīvoja tikai no tā sauktiem ārkārtīgiem slimības atgadījumiem, bet ko bij darīt, - var būt, ka viņš pie ātruma tak vēl kaut cik varēja palīdzēt! Tātad Jānis likās arī uz viņu aizšķūtēties.
Ārsts visu iztaujāja galu no gala, apskatīja Jāņa ausis, lika tam izkārt mēli un iebāza vienā un otrā ausī pirkstu, jo citu instrumentu viņam priekš tam laikam nebij. Tad viņš sacīja, lai slimnieks mierīgi ejot uz māju, dzirdēt viņš lāgā vairs nekad nedzirdēšot, ausis esot pārplīsušas un šim nākoties divi rubļi...
Jānis pateicās, samaksāja un aizbrauca. Bet ārsta spriedums izpaudās pa visu pagastu, tāpat arī ziņa, ka Jānis vēl pie trim četriem ārstiem bijis un ka visi apstiprinājuši pirmā vārdus.
Jaunais Vilnis savu nelaimi nesa ar tādu pacietību, ar kādu laikam viņa vectēvi Brenči bij nesuši savu laulības krustu. Nekad viņš nesūrojās, nekad viņš nesadusmojās un nekļuva nepacietīgs, pat ja dienestniekiem viņam kaut kas trim četriem lāgiem bij jāiekliedz ausī. Istabas logu rūtis dārdēja, kad saime ar Jāni runāja, tās dārdēja, kad Jānis runāja ar saimi, jo tā jau veca lieta pie kurliem un puskurliem: tie domā, ka tie runā, un nezina, ka viņi kliedz.
Kad tas tā labu laiku bij gājis un Jānis vairāk reižu kalpones pieķēris, ka tās žīdam sviestu un miltus gribēja iegrūst vezumā, viņš kādā svētdienā rūpīgi saģērbās un lika aizjūgt zirgu. Nu vairs ilgāk nevarēja izturēt, nu bij jābrauc sievas, meklēt!
Pirmās mājās, kurās viņš iegriezās, bij saimniece visā apkaimē izdaudzināta par ļoti strādīgu. Šī slava bij pārgājuse arī uz viņas abām meitām, no kurām Jāņam jaunākā sen jau tā drusku bij iepatikusēs.
Zirgu piesējis, viņš iegāja istabā, kur taisni tikai šo meitu vien līdz ar māti atrada, citi visi bij izgājuši uz lauka. Lai gan saruna diezin kā neveicās, tad tomēr Jānis netaisījās nedz braukt projām, nedz stāstīt savu vajadzību, tā ka māte, pret Jāni pilnā kaklā žēlodamās par sauso laiku, pēdīgi paklusu iemeta starpā:
«Nez kā nu īsti šur atbraucis?»
«Nez,» meita tādā pašā balsī atbildēja.
«Būs vai uz tevis braucis, vai,» māte turpināja.
«Ej nu!» meita iesaucās. «Vai tu tā domā?»
«Nudie. Būtu jāuztaisa tēja. Aizteci, meit, uz aku, dēlieši šorīt visu tīro ūdeni izdzēruši.»
«Es gan neiešu,» meita atbildēja. «Ej vien pate, es tikām ar viņu runāšu... Nevajaga jau arī nemaz iet. Lai dzer pienu!»
«Piena jau nu diezgan mājā būs izdzēries... Ej nu, ej!»
«Un tējas?» meita tiepās. «Vai tās viņam laikam mājā trūkst? Varbūt vēl labāka par mūsu... Es jau nu neiešu.»
«Nu tad lai arī paliek,» māte runāja. «Ej tad arī atnes pienu no piena kambara, es pa tam aiziešu uz pagrabu pēc sviesta.»
«Ir ar tur diviem ko nest!» meita iesaucās. «Ta tad jauki izskatīsies, kad viesi atstāsim vienu. Atnes tu vien to pienu arī.»
«Slinkā ļudne,» māte meitai uzsauca un piecēlās. «Vai tu domā, ka, to Vilni mielojot, m a n atlēks kāds labums! Ak tu kungs Dievs, kaut jel nu tas cilvēks būtu tik muļķis un noņēmis man to krustu no kakla!»
To teikuse, saimniece piecēlās un izgāja no istabas.
Jānis, kas pa šo laiciņu bij noskatījies glīti nokārtotā grāmatu plauktā, tagad apgriezās un iejautājās:
«Kas ir akla?»
«Mīlestība,» meita jokodamās kliedza un tad piebilda: «Māte sacīja, šī labāk ietu pie kurla nekā pie akla.»
«Un tu?» Jānis kliedza pretim.
«Nu ļaudis jau saka, es esot gluži mātē atsitusēs, tad jau nu laikam tai lietā arī domāšu tā kā viņa.»
«Nepareiza ziņa,» Jānis kliedza. «Taisnība gan. Ļaudīm nevar ticēt.»
«Lai Dievs nedod,» meita nopūtās. «Ir gan par tiesi kurls.» Un tā, ka visa istaba noskanēja, viņa kliedza: «Es arī labāk pie kurla nekā pie akla ietu.»
«Ak lietu,» Jānis runāja. «Jā, es arī gaidu lietu. Bet nerunā tik stipri, es gluži labi dzirdu... Un nu man arī jāsāk braukt.»
«Braukt?... Paliec tak vēl kādu brītiņu,» meita vedināja. «Vai negribēsi varbūt kādu kumosu iekost?»
«Kamašā iekost,» Jānis sacīja un smējās. «Nē, to neļaušu. Man pātaga palika saimes istabā. Gan ar to atgaiņāšos.»