«Māte tev gribēja dot ēst!» meita izmisuse kliedza.
«Ko nu par plēšanu, - nebīsties,» Jānis atbildēja un sniedza meitai roku.
«Brauc ratā,» meita nepacietīgi noņurdēja, atvadījās no puiša, un šis aizbrauca, mātei pagalmā padevis ardievu.
Otrās mājās, kurās Jānis iebrauca, dzīvoja saimnieciņš ar četriem bērniem, trim meitām un vienu dēlu. Par dēlu runāja, ka no tā ar laiku iznākšot labs saimnieks, par meitām neviens nekā nezināja stāstīt - zīme, ka tās laikam bij krietnas. Ap māju un istabā Jānis nepamanīja nedz pārāk lielas kārtības, nedz pārāk lielas nekārtības, viss te laikam gāja pa tā saukto zelta vidus ceļu. Tā kā Jānis ar šo saimnieku nebij tik pazīstams, ka pie viņa bez iemesla varētu braukt ciemoties, tad viņš meloja, ka esot dzirdējis, ka nāburgam esot zirgs pārdodams. Saprotama lieta, ka nāburgam zirga nebij ko pārdot bet valoda bij iesākta un tika diezgan veikli turpināta. Meitas, kas visas trīs bij mājā, runāja ļoti prātīgi, un Jāņam arvienu vairāk sirds iesila priekš vecākās, glītas, nopietnas meitenes. Tie citi to arī drīz vien pamanīja, jo, kad Jānis jau otru lāgu vecākajai bij pievirzījies tuvāk, jaunākā māsa, kas Jāņam aiz muguras sēdēja, iečukstējās:
«Nudie, man tā vien liekas, ka Vilnis zirga pirkt pie mums nemaz nav atbraucis.»
«Kā tad?» māte jautāja.
Meitene parādīja ar roku uz vecāko māsu.
«Nu kas tad būtu?» māte sacīja.
«Kāzas,» meitene atbildēja un smējās jautri. «Marij, tu tak viņu ņemtu?»
Vecākā māsa satvēra priekšauta stūri un darīja tā, it kā kad ar to noslaucītu lūpas. Bet pa tam viņa atbildēja:
«Par ko ne. Patikt jau nu gan viņš man lāgā nepatīk, bet kur tad nu mēs, nabadzītes, tos patīkamos ņemsim. Brāķēt drīkst tikai lielmaņu meitas.»
«Tās viņu tā kurluma dēļ laikam jau arī būs izbrāķējušas,» māte runāja.
«Par to kurlumu būtu nieks,» vecākā sacīja. «Kaut tik pats būtu labāk paticis.»
Pēc šiem vārdiem viņa nolaida priekšauta stūri un sāka atkal ar Jāni diktā balsī sarunāties. Bet šis meitai trešo lāgu vairs nevirzījās tuvāk, novēroja izdevīgu brīdi, kad varēja atvadīties, un brauca tāļāk.
Nokļuvis pie trešajām mājām, kur arī ziedēja roze, ko viņš turēja par tik vērtīgu, ka pēc tās derēja izstiept roku, Jānis šo rozi ieraudzīja puišu drēbju klētī kopā ar kādu citu puķi - drusku iezilējušu magoni - kādas lādes saturu pārcilājam. Abas meitas dikti smējās, un, kad Jānis, pie klētiņas piegājis, padeva labdienu un vaicāja pēc saimnieka, roze atbildēja:
«Tēva nav mājā, un māte aizgājuse uz ciemiem.»
«Ko?» Jānis sacīja, roku pielikdams pie auss.
«Saimnieka nav mājā,» magone bļāva. «Runā stiprāk, tas stapans jau nedzird.»
«Skāde... Nu tad jūs neļaunosaties, ka patriecos ar jums kādu brītiņu, kamēr zirgs atšaunas, esmu ātri braucis.»
Abas meitas apgalvoja, ka tās nebūt neļaunošoties, un roze vēl pielika, šai esot prieks, ka tēva neesot mājā, un tā tālāk tā tālāk, un sāka tik veikli sarunas pavedienu šķetināt, ka Jānis atzina, ka bij taisnība ļaudīm kas viņu bija iecienījuši par ļoti gudru un attapīgu un stāstīja, ka neviens viņu nevarot aizrunāt. Bet teikumi, ar kādiem abas puķes šo vārdu audumu klusām pašas priekš sevis izrotāja, bija tik bezkaunīgi, ka saruna pilnīgi nemaz nav atstāstāma. Lai tādēļ pietiek ar to, kad saku, ka tā bij ļoti jautra un vilkās labi ilgi un ka tad, kad Jānis pēdīgi no abām puķēm šķīrās, magone pilnīgi pārliecināta izsaucās:
«Ja tu ar to Vilni drīzi nedzersi kāzas, tad lai es pārvēršos par stenderi!»
Vāģos iesēdies, Jānis vēlreiz atvadīdamies pacēla cepuri, apgriezās tad uz otru pusi un nospļāvās.
Tad viņš palaida grožus šļaubāk: saule jau rādīja launaga laiku, un vēl bij pēdējās no uzdomātām mājām jāizciemojas.
Nozviegdamies zirgs tajās ierikšoja. Jānis to piesēja pie slitiņas, kas taisni šim nolūkam bij taisīta un kādas viņš citās šodien izbraukātās mājās nebij atradis, un pārlaida acis pār pagalmu. Zaļais mauriņš visapkārt bij tik gluds un vienāds, ka laikam pat ne kaķis pa to nebij bradājis. Celiņi uz klēti, stalli un lopu kūti bij tik tīri kā nupat izslaucīti, laidars tik spodrs, ka pa to varēja dancot. Skaidienā skaidas un žagari visi likās guļam pēc kārtas, un ir istaba darīja tādu iespaidu, kā kad viņa kūkumu savā pakaļgalā nebūtu vis uzmetuse aiz vecuma, bet pēc sevišķa noteikuma. Tiešām, Vējš bij kārtīgākais saimnieks visā pagastā!
Istabā iegājis, Jānis tur redzēja tādu pašu ievērojamu spodrumu kā ārā. Gultas stāvēja noteiktā rindā gar sienām un bij cēli uztaisītas, saimes ēdamais galds - balts kā sniegs - istabas vidū, krēsli, soliņi - ar vārdu sakot, katra lietiņa savā vietā.
Istaba bij tukša, tikai vienā gultā gulēja puisis, kas, durvīm iežverkstoties, galvu pacēla un ar lielām, brūnām acīm jautājoši uzlūkoja ienācēju.
«Labdien,» Jānis sveicināja.
«Labdien,» puisis atņēma.
«Vai saimnieks mājā?»
Puisis parādīja ar īkšķi uz saimnieka istabas durvīm, pateica īsi: «Vai nedzirdat?» -nožāvājās gari, pagrieza ģīmi uz sienu un gulēja tālāk.
Mirkli uzmetis puiša resnajam, sarkanajam kaklam, Jānis paspēra pāris soļus uz priekšu un klausījās bridi. Jā, tiešām, Vējš pilnā kaklā lasīja bībelē. Tāds bija viņa ieradums. Viņš pilnā kaklā rīkoja saimi, viņš pilnā kaklā runāja ar mācītāju un lielkungu, viņš pilnā kaklā lūdza Dievu. Kādēļ ne? Ja Dievam tā nebūtu paticis, tad jau viņš diktas balss nemaz nebūtu devis.
Jānis klausījās un klausījās un gaidīja, lai saimnieks pātarus beidz, jo viņš to negribēja traucēt. Bet tomēr, nevarēdams sagaidīt gala, viņš iegāja saimnieka istabā.