Saimnieks neatņēma sveicinājuma, bet lasīja mierīgi tāļāk. Viņš lasīšanu nemēdza noraut nodaļas vidū, tas nebij kārtīgi, un tādēļ Jāņam bij jāgaida, kamēr viņš pirmās Makabeju grāmatas vienpadsmitās nodaļas visus septiņdesmit četrus pantus bij izlasījis. Proti, Makabeju grāmatas Vējam bij tās mīļākās, jo tajās tik jauki varēja palasīties par kariem un kautiņiem starp jūdiem un pagāniem! Šie notikumi saimniekam atgādināja viņa paša grūtos cīniņus ar nekārtīgo saimi un pasauli un deva tam spēku un prieku uz tāļāku karošanu.
Pēdīgi tie trīs tūkstoši pagānu bij nokauti, Jonatāns atgriezies uz Jeruzālemi atpakaļ, un Vējš, roku ātri pakustinādams bībeli aizsita cieti.
«Labdien,» viņš sacīja strupi, ne laipni, nedz nelaipni. «Nu, kā nu skrien?... Sēdi!»
Jānis atbildēja ko neko, apsēdās un jautāja, vai no saimniekiem šis vien esot mājā.
«Nē,» Vējš kliedza visā galvā, jo viņš domāja, ka viņa ikdienišķā balss priekš Jāņa vēl neesot stipra diezgan. «Alīde arī... Sūrojās visu dienu ar galvu... Būs laikam klētī... Gribēji ar viņu tikties?»
«J-ā,» Jānis atbildēja, drusku sajucis caur veča strupo izturēšanos.
«Nu tad iesim!» Vējš sacīja, ielika bībeli skapī un atstāja istabu.
Alīde, Vēja vienīgā mantiniece, sēdēja klētī un tamborēja.
«Vej še viesis!» tēvs kliedza, klētī iegājis. «Nu, ej uztaisi kapiju - man gribas dzert... Viesis ar dzers!...»
Meita piecēlās un sasveicinājās ar Jāni.
«Un nečiepsti, ar viņu runādama,» Vējš no jauna kliedza. «Zini, viņš tikpat kā kurls.»
Alīde nosarka maģenīt un aizgāja.
Jāņa acis viņu pavadīja, kamēr tā istabā nozuda...
«Ak tu tavu patīkamu skuķi,» viņš tad pie sevis nodomāja. «Cik lokani viņa gāja, cik glīti viņa bij ģērbusēs, cik dienīgi viņai baltais priekšautiņš stāvēja, cik modīgā džerkstē viņa matus uz pakauša bij sadžerkstējuse, ar kādu patīkamu, vienkāršu daiļumu viņa pat roku bij pratuse sniegt!» Un šī roka - nē, šī rociņa kā balta dūjiņa, tik mīksta tā bij gulējuse viņa rokā! Zināms, šis mīkstums un baltums nu gan liecināja, ka Alīde vienkāršus darbus nestrādāja, bet neviens jau arī tādu negaidīja no Vēja meitas, un Jāņa sievai tā arī nevajadzēja. Smalkus rokas darbus: ar mašīnu šūt un it īpaši nepieciešami vajadzīgo tamborēšanu viņa prata kā reti kāda cita, bij jau divus gadus pilsētā pie šneiderienes bijuse mācīties.
Un vai šim skuķam eņģeļa izskatā varēja būt citāda sirds nekā eņģeļa? Vai zem šāda tēva uzraudzības tajā cits kas varēja ieviesties nekā tikumi? Tie mita tur, par to nebij ko šaubīties, par to liecināja arī visa meitenes klusā pagātne. Vai tā kādreiz bij spēlējuse teātrī kā citas saimnieku meitas? Nē! Vai tā apmeklēja zaļumu balles? Nē! Vai to kādreiz redzēja krogā vai kroga priekšā stāvam uz puišiem rādāmies? Nē! Vai bij kādreiz dzirdēts, ka Alīde pateikuse uz saimi ļaunu vārdu, par uzbāzīgiem paunu žīdiem un rupjiem lopu kupčiem nemaz nerunājot? Nē un atkal nē!
Un Jānis savā sirdī nozvērējās šo meiteni iegūt par dzīves biedreni vai visu mūžu palikt neprecējies.
Kamēr Alīde kafeju vārīja, tikām tēvs pa klēti brangi izkliedzās par nekārtību, kas tagad pasaulē un sevišķi viņu pagastā valdot, un, kad viss turpat uz maza galdiņa dzeršanai bij sarīkots, tad Jānis atkal no jauna varēja apbrīnot meitenes veiklumu un garšu. Viss notika tik ātri, visi trauki tā spīdēja un laistījās un stāvēja tik patīkamā kārtībā uz galdiņa, ka puišam, kam līdz šim nemaz nebij gribējies dzert, tagad pēc kafejas slāpin slāpa.
«Griez maizi!» Vējš tagad Jāņam uzkliedza, uz saldskābas maizes kukulīti rādīdams. «Ēd!... Bet neiegriez vien pirkstā... Mani naži nav vis tādi kā citu!»
Jānis nodomāja, ka esot saprotama lieta, ka arī Vēja naži esot labākā kārtībā nekā citu, grieza maizi un ēda, un dzēra.
Arī Alīde ēda, dzēra un - runāja. Viņas valoda tecēja kā upīte, un viņa prata par Rīgu, par Vērmaņa dārzu un citiem jaukumiem tik patīkami stāstīt, kā Jānis vēl nekad nebij dzirdējis.
Kafeju padzēris, tēvs piecēlās un atstāja, nekā neteicis, abus jaunos vienus. Jāņam tas bij pa prātam. Nu viņš drošāk varēja iesākt runāt.
Bet bij varbūt piecas minūtes aiztecējušas, kad piepeši klētsdurvīs parādījās puisis, ko Jānis pirmīt istabā bij redzējis guļam. Viņš nebij liels, bet ļoti spēcīgs, ar brangu ģīmi, lielām, platām krūtīm un varenām gūžām.
Viņš iegāja klētī un sāka aizdurvē grābstīties ap sienu, kur visuvisādi valgi karājās.
«Nu, vai t' nebūsat reiz padzēruši?» viņš pa tam klusām un ātri vaicāja. «Nu, vai es tev šorīt neteicu, ka mans sapnis nozīmē, ka tev drīz būs precinieki?»
Alīde, kura graudiņu cukura bij gribējuse mest kafejā, nometa, šos vārdus dzirdēdama, cukuru zemē, nolīkās pie zemes, graudiņa meklēdama, un atbildēja:
«Vēl jau nu par precēšanos ne vārdiņa nav runājis.»
«Bet ja runā? Vai iesi?»
«Smiekli... Zināms.»
«Ak tu... un es?»
«Nāksi no Jurģiem uz Viļņiem par puisi.»
Šis iesmējās.
«Cits jau neatliks... Bet tagad gribētu vēl drusku aiziet uz krogu. Vai tev nauda?»
«Tavu rūtaino svārku kreisajā ķešā.»
«Paldies... Bet, ja vēlāku palieku - kā būs - -?»
«Gulēšu šonakt atkal tepat,» Alīde čukstēja, pacēla cukura graudiņu un iemeta to kafejā, Jāņam rādīdama nevainīgāko smaidu.
Puisis paņēma jaunus apaušus un nozuda ar tiem. Brīdi Alīde un Jānis klusēdami dzēra tālāk.
«Jūsu puisis?» pēdējais tad vienaldzīgi ievaicājās.