«Labdien!»
«Labdien.»
«Saimnieks mājā?»
«Ir.»
«Istabā?»
«Nezinu. Prasiet saimniecei.»
Mežsargs netaujāja tāļāk, kur saimniece, bet skatījās Ilzē. Viņa mirkļi kavējās brīdi pie viņas ģīmja, kurā baltums un sārtums cīnījās pēc priekšrokas, noslīdēja tad uz krūtīm un pēdīgi uz viņas kājām. Viņš smīnēja.
Viņa to redzēja. Viņa aizbīdīja pierē nošļukušu matu šķipsnu aiz auss un sacīja:
«Ko jūs smejaties?»
«Es?... Neko.»
«Ko jūs manī tā skatāties?»
«Vai jums tas nepatīk?»
«Nepatīk? Kas tur man ko patikt, kas ko nepatikt! Saimniece piena kambarī taisa sviestu.»
«Ak tad nepatīk! Nu, es aizeju arī, kad tā gribiet.»
Ar to pašu smaidu uz lūpām mežsargs novērsās un aizgāja pāri pagalmam uz piena kambari, uz kuru Ilze ar roku bij parādījuse.
Skuķis berza naigi tāļāk, bet viņas mirkļi sekoja it kā negribot mežsarga stāvam.
Tātad tas viņš bija! Neliels no auguma, plecīgs, ar tādu ģīmi!... Ko tie cilvēki muldēja! Tas esot skaists! Bāla dzērāja pluta, paplata mute, acis pelēkas un tādas saltas un nekaunīgas un deguns - jā, tas nu gan... tas bij glīts. Un zobi arī. Bet tādēļ tak nevajadzēja viņu tā izkliegt un no viņa biedināt. Hm!... Ilze pasmējās. Tas!...
Pēc brīža viņš atkal iznāca no piena kambara.
«Ardievu, jaunkundze!» viņš sveicināja skaļi pāri pagalmam un pavicināja cepuri. Viņa balss skanēja izaicinoši, zobgalīgi. Bet taisnība bij: tik cēli Ilze vēl nekad nebij tikuse sveicināta. Kaut kas sevišķi patīkams bij šai puslokā, kādu cepure un roka gaisā izvilka.
«Ardievu, ardievu!» viņa atbildēja un negribēja viņam nemaz noskatīties pakaļ. Bet nebij viņš vēl soļus piecus aiz vārtiem, kad viņa tomēr bij galvu pret aizgājēju pacēluse. Cik lepni viņš gāja! Tā mazdrusciņ pašūpodamies. Varēja redzēt, ka bij muižas cilvēks. Nespēra vis tādus soļus kā Ješka - ļinka, ļanka... Un cik glīti viņam tas zaļais mundiers stāvēja! Ar to nu gan viņš krogā pa galda apakšu nebij vārtījies, tas bij tik spodrs kā iz skapja ņemts.
Viņa nolika noberzto un noskaloto trauku pajumtes ēnā un, atkal apgriezdamās, ieraudzīja Ješku pie balviņas stāvam. Viņa ģīmis bij gluži sarkans un sviedru pārklāts, viņa lielās, platās rokas bij vietvietām ar sveķiem notraipītas. Pašaurās, zilās, labsirdīgās acis it kā pēc kaut kā neierasta apkārt laizdams, viņš lēnām ievaicājās:
«Kā tas mežsargs te meklēja?»
Ilze pamērcēja dzelteno salmu vīkšķi baltajās smiltīs, aplaida vīkšķi ap spaini un atbildēja:
«Saimnieka.»
«Ar tevi arī runāja?»
«Jā.»
«Ko t' šis... ē...?»
«Ko nu... tāpat vien. Niekus.»
«Ilgi te bij?»
«Tāds kā!... Ilgi! Tik ilgi jau te varbūt nebij, kā tu te tagad stāvi.»
Puisis noņēma salmenīcu no galvas, noslaucīja sviedrus rupjā krekla piedurknē un sacīja:
«Atnācu pēc ūdens. Mums tur pie šķūņa gribas dzert. Vai ir ķēķī?»
«Veseli nesieni. Bet saimniece varbūt dos panijas. Ej uz piena kambari.»
Ješka iegāja ķēķī, padzērās un soļoja tad pa to pašu celiņu, pa kuru mežsargs bij gājis.
Viņš gāja neveikli. Viņš stāvēja pašā vīra brangumā, bet viņš likās sava spēka neapzinoties. Galvu viņš turēja tā drusku uz priekšu noliektu un izskatījās caur to pagļēvs un pazemīgs. Tas bij viņa nelabojamais ieradums - šāda iznešanās, un, ja Ilze to jau agrāk bij ievērojuse, tad viņa to tagad redzēja ar divkārtēju skaidrību.
* * *
Kādas dienas vēlāk mežsargs atkal ieradās Rindniekos. Jaunais šķūnis bij gatavs, saime kopa pirmo āboliņu. Mežsargs sveicināja vispār ar savu skaļo, vīrišķo balsi un tad, tuvāk pienācis, it kā sevišķi vēl Ilzi.
«Ā!» viņš sacīja un likās esam pārsteigts. «Sveika!» Un viņš pacēla cepuri maķenīt, bet atkal ar tādu vingru veiklību.
Tad viņš pagriezās uz saimnieku un vaicāja: vai izgājušā naktī neesot pamanīti kādi braucēji? Tepat muižas mežā esot nozagti divi skaisti oši.
Neviens nekā nebij pamanījis. Laiciņu pakavējies un ar vienu otru šo to papļāpājis, mežsargs atkal atvadījās. Gadījās, ka viņam Ilzei bij jāiet garām. Viņš pasmaidīja droši, viņa saltās acis sastapās ar viņas mirkļiem, viņš pielika pa zaldātu ieradumam pirkstus pie zaļās cepures loka un aizgāja klusēdams garām. Pēc brīža viņš uzsāka svilpot, un tad iznesīgais stāvs nozuda krūmos.
«Ko tas te sāk vazāties?» Ješka lēnām noņurdēja uz otru puisi. «Ka vēl nedabū pa kaklu.»
«Pēdas tak jādzen,» otrais piemetināja. «Mežs tak jāsargā. Tas viņa amats.»
«Nu tad lai viņš kopj savu amatu, bet lai nebāž sava deguna citu... ē... m... lai viņš tikai piesargājas. Es gan redzēju.»
«Ko tad?»
«Nu, lai nu paliek.»
* * *
Nākamā svētdienā Rindniekos ienāca vēstule, ka no tās dienas par nedēļu Kūļos («jaukajā ezera birzē») būšot balle. Kūļu puiši ielūdzot kaimiņu jaunkundzes, kundzes un jaunkungus uz laipnu piedalīšanos. Visā padevībā Jānis un Antons.
«Kas to balli izrīko?» kāds vaicāja, kad vēstule bij izlasīta.
«Tu tak dzirdi, tie, kas parakstījušies: Kūļu puiši - Jānis un Antons,» Ilze izskaidroja.
«Ak, nieki! Jāņam ir sieva un bērni, tas vairs ar tādām lietām neielaidīsies, un Antonam atkal nav ne kapeikas makā. Kas tad mūzikantiem lai maksā?»
«To darīs pats Kūlis,» Ješka sacīja. «Viņš liels draugs ar mežsargu. Mežsargam Kūļos brūte. Mežsargs balli izrīko, Kūlis maksās.»
«Tiesa gan,» jaunā puiša sieva Made piebilda. «Pērn mežsargs pats savā vārdā ielūdza uz Kūļiem. Man pašai bij vēstule.»
«Ak tad viņam tur brūte,» Ilze vēl beigās ieminējās.