«Vai tā lieta tik ievērojama?» Ješka nevarēja nociesties neievaicājies.
Viņš nedabūja atbildes.
Bet nu nepagāja neviena diena, kad par Kūļiem nesanāca valodas. Ilze nekad neuzsāka, visiem viņi bij ļoti vienaldzīgi, bet runāts tomēr tika. Arī par mežsarga brūti viņa kaut ko dabūja dzirdēt. Vieni viņu lielīja par glītu, otri pēla. «Kāda viņa īsti bij? Laikam taču gan skaista. Vai tad nu tāds, kas visu pagastu tik bieži apstaigā, nevarēja izmeklēties!...» Viņa piegāja pie lādes un pārcilāja savu vasaras rotu. «Kuru kleitu gan svētdien vilkt mugurā? Vai gaišdzelteno ar dzeltāno blūzi vai rozā ar balto blūzi un rozā bantēm? Jāvelk būs rozā...» Un svētdienas rītā viņa pārmazgāja balto blūzi un uzpletēja viņu lik rūpīgi, ka tā izskatījās gluži kā jauna.
«Tā laikam būs ballē ko štātēties?» Ješka sacīja, noskatīdamies, kā skuķis rotu piekāra pie sienas.
«Jā.»
«Ak tad gribi gan iet?»
«Par ko ne? Juris arī ies un Made, sieva būdama. Tu neiesi?»
«Es?... Es... redzēs, kā vēl iznāks.»
Iznāca tā, ka Ješka noviksēja savas kamašas, nodzina rūsgano bārdu, uzgrieza rūpīgi kuplās ūsas, apvilkās jauno bukskiņa uzvalku un gāja citiem līdzi uz Kūļiem.
«Feins puika tas Ješka, kad viņš tā uztaisās,» Made ceļā iesacījās. «Nudie, kā gurķis. Ja es vēl nebūtu meitā, pie cita gan neietu kā pie viņa. Tikai turies jel taisnāk, lāci!» Un viņa ar delnu viņam jautri iesita pa muguru.
Sitiens Ješku likās padarot vēl pazemīgāku.
«Ko nu,» viņš stomījās. «tagad nu gan tu tā runā. Esi no manis droša. Bet, kad būtu vēl meita, tāpat bēgtu no manis un skatītos citos kā visas citas.»
«Kuras tad no tevis bēg?»
«Kuras? Vai nu es visas varu izsaukt pie vārda!»
«Nu tad dzenies pakaļ, ja bēg. Kad es būtu tāds puisis ka tu - septiņas uz viena cirtiena!» Māte smējās. «Skaties mūsu mežsargā! Tāds pleika! Bet tas prot! Kurai meitai viņš nepatīk? Paprasi! I es pate ar viņu labprāt dancoju. Mācies, brāl...»
«Ko nu par mežsargu,» Ješka rāmi atbildēja un skatījās projām. Viņa acu plakstiņi paraustījās.
Klusēdama Ilze soļoja citiem pakaļ.
Danču vietā jau labs pulks meitu un puišu bij saradies. Pa pāriem, pa trim, pa četriem viņi staigāja gar ezermali, pa birzi vai sēdēja uz dēļiem kuri gar līdzeno danču laukumu uz staklēm bij uznagloti.
Sasveicinājusēs ar Kūļu saimi, kura pienācējiem tūliņ ceļā gadījās, Ilze nosēdās Madei līdzās uz viena no garajiem soliem, kamēr puiši ar Jāni un Antonu palika sarunājoties. Uzmanīgi Ilze laida acis visapkārt.
«Mežsargs arī jau atnācis,» viņa pēc brīža klusām un vienaldzīgi piezīmēja.
«Kur tad viņš ir?»
«Tur pašā viņā galā, kur tie trīs bērzi.»
Made raudzījās turp.
Pret bērza balto stumburu atspiedies, nolaidīgi kājas izstiepis un kreiso roku viegli aplicis sarkanā blūzē ģērbtai meitai ap viduci, puisis tur sēdēja. Ar zobgalīgu pārākuma smaidu ģīmī viņš skatījās garāmgājējos, kuri devās uz ezermali un nāca no turienes atpakaļ, un likās savai biedrenei šad un tad kaut ko jautru pasakām, jo tā laiku pa laikam iesmējās, baltu mutautiņu it kā pretodamās lūpām aizlikdama priekšā.
Piepeši viņš pacēla drusku galvu, un Ilze manīja, ka viņš viņu bij ieraudzījis. Viņš atkal atlaidās agrākā stāvoklī atpakaļ, palika vēl tā brīdi, piecēlās un nāca tad taisni uz Madi un Ilzi.
«Sveikas!» viņš izsaucās, vēl soļu desmit lielā attālumā no viņām būdams. «Sveikas!» Un viņš pacēla cepuri un turēja to, roku taisni izstiepis, pāri sekundes gaisā. Gūžas mazliet gorīdams, viņš tad pienāca klāt un spieda Ilzei un Madei roku. Ļoti spēcīgo spiedienu sajuzdama, Ilze negribot apjuka un nolaida acis.
Mežsargs viņai nosēdās līdzās.
«Redziet, jaunkundze, cik jautri pa mūsu pagastu iet,» viņš sacīja, valodu uzņemdams. «Un jūs, kā dzird, šopavasar savu malieni nemaz neesot gribējusi atstāt! Nezin vai jel vēl pavisam kādā zaļumu ballē esiet bijuse?»
«Nē,» Ilze atbildēja saņemdamās. «Bet vēl te nekādas jautrības neredzu.»
«Pagaidiet, pagaidiet, tūliņ mūzikanti sāks spēlēt. Tad jūs redzēsiet.»
«Vai tad vēl nemaz neesiet dancojuši?» Made prasīja.
«Nē.»
«Ej tak! Par ko tad ne? Ir jau diezgan vēlu.»
«Nevarēju danču uzsākt.»
«Nevarēji? Vai tad tev jāuzsāk?... Nu jā, tu kā baronjaunskungs... Bet par ko tad nevarēji?»
«Mana dancotāja vēl nebij atnākuse.»
«Meli. Sēdējāt jau tur saķērušies.»
«Saķērušies sēdējām, bet dancot nedancojām.»
«Ak tad tā nebij vis vēl īstā! Vai tā nu atnākuse?»
«Jā - tas ir, es ceru, ka jūs, jaunkundze, neliegsaties... ka man būs gods... ar jums... ka mēs abi uzsāksim...» puisis sacīja, uz Ilzi pagriezies. Viņš piecēlās, palocījās viņas priekšā un izstiepa roku.
«Vai jā?»
«Es nezinu... neprotu lāgā...» skuķis stomījās, vispār ģīmjam notvīkdams.
«Nekas, nekas, gan mēs tiksim caur. Par lūgšanu, jaunkundze!»
«Nudie... esmu vēl tik maz dancojuse... samisīsies...»
«Ja samisīsies, tad jūs nesin aiznesīšu tālāk. Sakiet vien «jā».»
«Nu - - jā.»
Viņa sniedza mežsargam roku, kuru šis, cepuri ar kreiso paceldams, satvēra un atkal spēcīgi spieda.
«Un pirmo franksēzi arī?» viņš piebilda, rokas vaļā nelaizdams. «Pirmo franksēzi arī?»
«Tas... tas... būs tā kā par daudz,» Ilze kautrēdamās atbildēja.
«Ak, neliedzaties nu!»
«Nē, par tiesu - par daudz.»
«Es nelaidīšu rokas agrāk vaļā, pirms nebūsiet apsolījusēs.»
«Nu tad jau jāapsolās vien būs.»
«Pateicos.»
Atkal rokas spiediens, atkal cepures pacelšana, un mežsargs aizgāja uzmeklēt mūzikantus.
«Nu sarkanai būs ko erroties,» Made piemetināja un skatījās meitā, kura vēl arvien to triju bērzu pavēnī sēdēja.