Pēc dāmu polkas bij garāka pauze, un tad mežsarga vietā Kūļu Antons pieteica otro franksēzi. Tai sākoties, saule norietēja aiz ezera.
Pagāja vēl vairāk danču, un Ilze mežsarga nepamanīja. Viņa jutās piekususe un gāja uz ezeru. Birzē staigāja saķērušies pāri, ezermalē atskanēja jautra tērzēšana un smiekli. Ilze noliecās un iesmēla saujā ūdeni, un atveldzēja notvīkušo pieri. Tad viņa krūmmalē nosēdās.
Piepeši no birzes iznāca vīrietis. Brīdi viņš stāvēja uz vietas, grozīja it kā meklēdams galvu uz vienu un otru pusi un tuvojās tad Ilzei. Tas bij mežsargs.
«Balta puķe ezermalā,» viņš jokojās un nometās zemē. «Es jūs visur meklēju. Esmu kādu duci gaišu blūzu noturējis par jūsējo... Kā iet?»
«Būs diezgan dancots,» Ilze atbildēja.
«Tad iesim drusku pastaigāties,» puisis runāja, galvu viņai tuvu pieliekdams klāt. Viņš košļāja egles zariņu, bet Ilze tomēr saoda, ka viņš bij dzēris.
«Nav vairs vaļas. Jāiet jāuzmeklē citi. Gribēs iet uz māju. Norunājām vēlu nepalikt.»
Viņa piecēlās, un arī mežsargs uzlēca stāvu.
«Iesim vien vēl drusciņ,» viņš sacīja, aplika roku ap viņas vidu un vilka viņu projām gar ezermali.
Ilzes sirds diktāki sāka pukstēt.
«Tā ne,» viņa pretojās un gribēja atsvabināties. Bet puisis viņu nelaida vaļā.
«Ko nu, ko nu,» viņš runāja, galvu pieglauzdams pie viņas pleca. «Krēsla... mūs neviens nevar pazīt.»
«Lai, lai... bet es negribu...»
«Negribi? Vai tad tev šitā nepatīk?»
«Nē.»
«Tas bij «jā»... Vai zini, tu man pašā pirmā acumirkli ielīdi sirdī. Tu manī tā skatījies... tā... tā... Tu man tūliņ patiki. Tu man vēl tagad stāvi acu priekšā, kā tevi pirmo reizi redzēju: basām kājām, plikām rokām, plikām krūtīm - -»
«Meli, meli,» Ilze tvīkdama mežsargu pārtrauca.
«Vai tā nebij? Nu saki, - vai tā nebij?» viņš jautāja, palaida viņu piepeši vaļā un nobučoja viņu. «Vai tā nebij?»
«Ak... tu...» viņa pussabijusēs izgrūda.
«Nu?»
«Iesim atpakaļ.»
«Nē - tāļāk.»
«Nē, nē, nē, nē!»
«Par ko ne?»
«Tāpat vien.»
«Ak, nieki, nāc!»
«Nē!»
Viņš satvēra viņas roku, bet viņa turējās pretim.
«Es jau nu neiešu, tas par velti.»
«Tiepša!» viņš iesaucās klusām, sagrāba viņu un apklāja viņas vaigus, viņas acis, viņas muti ar karstiem skūpstiem.
«Laid... es... kliegšu!»
«Kliedz!» viņš atbildēja, izgrūda skaļu, garu «ahū!» un spieda skuķi kaisli pie krūts. «Es tevi mīļoju... mīļoju... mīļoju... Es tevi... tevi...» Viņš saņēma viņu klēpī, griezās ar viņu riņķī un bučoja viņas blūzi un viņas kaklu.
Pāris sekundes Ilze gulēja kā nost viņa klēpī. Tad viņa izrāvās ar visu spēku no viņa rokām un skrēja uz danču vietu.
* * *
Pēc notikuma ezermalā Ilze dzīvoja tādā savādā uztraukumā. Kaut kas dziļi sirdī viņai sacīja, ka viņai par mežsarga pārdrošību jādusmojas, ka viņai jākaunas, ka jājūtas savā godā aiztiktai. Bet viņa to nevarēja. No kaislā puiša bij izgājuse viņai līdz šim nepazīstama kvēle un pār viņu kā viļņot pārviļņojuse. Viņa to nevarēja turēt par kaut ko jaunu - viņa to tikai sajuta kā saldu noslēpumu. Un līdz ar šo noslēpumu viņa sev nēsāja līdz tumšas jausmas par kādu lielu, nezināmu, neizteicamu laimību, par kuru viņa nodrebēja un kuru viņa gribēja it kā atraidīt, bet tas tomēr likās tuvojamies.
Uz lauka vienā otrā vietā strādādama, viņa allaž kā iztraucēta pagrieza galvu, ja krūmos kaut kas iečabējās vai ganu suns aizrējās. Viņa nešaubījās, ka viņa viņam tiešām tā patika, kā viņš to bij izrādījis, un gaidīja viņu katrā acumirklī parādāmies. Tāpat kā viņā bij iedegusēs kāre pēc viņa uzskata, tāpat tak arī viņam vajadzēja ilgoties pēc viņas. Muiža turklāt nebij tāļu... Bet atnāca trešdiena, un viņa par velti bij gaidījuse, atausa piektdiena, un mežsargs palika neredzams. Dusmas sacēlās Ilzē. Tātad viss bij bijis tikai joks, un viņš viņu atstāja ar tādu pašu vienaldzību kā balles vakarā sarkano blūzi? Bij taisnība, viņš bij nekrietns cilvēks no kura bija jāsargājas. Un, kad kāds nejauši par balli un mežsargu ieminējās, tad Ilze ar sevišķu, rūgtu gandarījumu klausījās par viņa palaidnībām un palīdzēja viņu notiesāt.
Svētdienas rītā viņa uzsita Ješkam uz rokas un prasīja, vai neiešot uz baznīcu. Kā tad, Ješka jau sen to bij nodomājis, un abi aizgāja. Kad viņi atkal bij pārnākuši un pie galda ēda pusdienu. Made, it kā valodu meklēdama, pastāstīja, mežsargs viņai šorīt esot aizgājis garām.
«Tā!» Ješka gari novilka un ēda mierīgi tālāk. Viņš no Ilzes laipnās klātbūtnes tā bij aizņemts, ka viņam mežsarga persona acumirklī izlikās gluži izbālējuse un vienaldzīga.
Bet Ilzes sirdī šī ziņa sacēla veselu jūtu vētru. Ar mokām viņa tikai vēl kādus kumosus norija. Tad viņa piecēlās un atstāja istabu. Tātad viņš šodien ar viņu bij gribējis satikties! Un viņa par viņu bij šaubījusēs! Un taisni šodien tik laipni pret citu izturējusēs!... Viņa notvīka, viņai tā bij, it kā viņa redzētu mežsarga pelēkās acis uz sevi vērstas un viņa lūpas par sevi aukstā, zobgalīgā smaidā savilktas.
Un tad atkal bij svētdiena. Kā pa sapņiem Ilzei nedēļa bij aiztecējuse. Nu viņa stāvēja klētiņā un ģērbās uz ganiem. Tikai ar pūlēm viņa atturējās, nogājuse pie lādes un neapvilkusēs baltās blūzes. Bet labāk kā citām svētdienām viņa tomēr apģērbās. Iznākuse no klētiņas, viņa satika Ješku, kuram šodien bij zirgu ganu diena.