«Uz kuru pusi tu laidīsi?» viņš vaicāja, gribēdams būt skuķa tuvumā.
Ilze vai sastinga aiz dusmām. Visu nedēļu viņa pret viņu bij izturējusēs untumaini un nelaipni un nu tas tomēr maigākajā balsī jautāja: «Uz kuru pusi tu laidīsi?»
«Uz garo noru,» viņa īsi atbildēja. Lai viņš nāca, lai sēdēja pie viņas, lai izjuka karsti kārotā satikšanās, lai izputēja visa laime, visa - viņa pie tā nebij vainīga. Un, zobus sakoduse, viņa lopus izlaida iz kūts.
Ješka aizveda zirgus uz noru, svilpoja jautri, noplēsa krūmos tārbu un lasīja Ilzei zemenes.
Pret brokastlaiku suns ierējās, un mežsargs iznāca noras malā, kur Ilze sēdēja. Viņš sveicināja ar tādu pašu patīkamu pieklājību kā agrāk, gorījās, meitenei gluži klāt pienākdams, tikpat iznesīgi kā citad un gribēja viņai līdzās nomesties zemē. Bet ātri Ilze piecēlās.
«Nu, nu?» viņš brīnēdamies sacīja.
«Jā,» viņa atbildēja. «Neesmu viena. Tur krūmos... Ješka...»
«Velns, ko tad tas?...»
«Gana zirgus.»
«Ak tā. Nu lai gana vien! Es tak drīkstēšu ar tevi...»
«Bet es negribu!»
«Nu skaties! Par ko tad ne? Es tā esmu ilgojies... divas nedēļas... un nu tu...»
«Bet ko tad varu darīt, viņš jau visu redz un dzird!» Ilze izsaucās. «Un es negribu, ka viņš redz un dzird.»
Mežsargs klusēja un kodīja lūpas.
«Vai tad mums nemaz vairs nebūs iespējams divatā satikties?» viņš klusām runāja. «Man tev tik daudz ko sacīt!... Vai tad nekur... netraucēti...»
Viņš raudzījās viņā ar savām pelēkajām acīm, kuras izgājušā naktī miegā nebij slēgušās un kurās vēl pusizdzisuse svelme kvēloja. Acu plakstiņi gar malām bij sasarkuši un zem acīm zilgani pusgredzeni. Viņš izskatījās novārdzis, tomēr lepna pārdrošība, kas viņa ģīmja pantiem piemita, caur to nebūt netika mazināta.
«Ko lai daru, es nezinu,» Ilze čukstēja. Viņa mierīgi stāvēja mežsarga priekšā, tikai viņas mirkļi staigāja no viņa liesā ģīmja uz rokām ar skaistajiem, slaikajiem pirkstiem, uz plinti, uz spīdošiem zābakiem un griezās atpakaļ uz ģīmi. Pa tam viņa sajuta tik varenu kairumu puiša bālajā vārgumā, kura cēloņus viņa pa pusei meklēja sevī, pa pusei nojauta kā tumšu, nejauki-jauku mīklu, ka tā zibeņa ātrumā gandrīz ar tiešamības skaidrību vēl reizi izbaudīja kaislos, ezermalē piedzīvotos acumirkļus. Ak, tagad atkal tā tapt sagrābtai un pie šīs platās krūts piespiestai! Pusdzīvības par vienu brītiņu!... Bet Ješka krūmos viņpus noras lasīja ogas!
«Puišu- klētī - vai tur kāds guļ?» mežsargs pēdīgi prasīja.
«Nē.»
«Nē?... Nu tad... tur mēs varētu netraucēti parunāties. Rītvakar? Ja?»
«Tur? Rītvakar? Ak nē - nē!»
«Nu kad tad? Lai paliek uz rītvakaru!»
«Nē, nē.»
«Jā! Lai paliek vien!»
«Bet kad iznāk... ka nevaru... var izgadīties...»
«Tad nobrauki zemākajam zaram galā lapas, tur tam ozolam aiz saimnieku klēts. Sveika!»
Ješka nāca ar ogām, un mežsargs aizgāja pār noru.
* * *
Ja Ilzei pagājušā nedēļā būtu sacīts, ka viņa jel acumirkli kautrēsies kaut kādā vietā un kaut kurā laikā ar mežsargu satikties, tad viņa par to varbūt būtu smējusēs, varbūt dusmojusēs. Bet nu viņa tomēr šaubījās. Pēc pirmā lielā prieka viņai uznāca kauns un lielas bailes, un viņa apņēmās vēl svētdienas vakarā ozola zaram noraut lapas. Bet tad viņā atkal iedegās karsta ilgošanās pēc viņa klātbūtnes, un viņa atkal apņēmās satikties. Tad no jauna nāca šaubas un bailes... Tā viņa pavadīja pretēju jūtu nomocīta, nemierīgu nakti. Pirmdienas rītā bij jāiet siena pļaut. Darbs un citu sarunas Ilzei dienā neļāva ar sevi un savām domām nodarboties. Bet vakarā viņa savu nemieru tikko varēja paslēpt. Viņa aizgāja aiz klēts, nostājās zem ozola un satvēra zemākā zara galotni. Viens rāviens - un viss būtu beigts!... Bet, robotās lapās skatoties, viņa piepeši skaidri apzinājās, ka viņa nekad nevienas no tām patiesībā nebij gribējuse noraut, un nodrebēdama viņa zaru palaida vaļā - lai notika kas notikdams.
Viņa aizgāja uz istabu, sūrojās par karstumu (par laimi maize bij cepta), par galvas sāpēm, paņēma gultas segu un galvas spilvenu un aizgāja uz klētiņu. Pulkstens nosita desmit.
Istabā saime apklusa. Ilze izgāja no klētiņas, pasauca klusām suni, aizveda to uz riju un ieslodzīja viņu pūnē. Atvieglināta viņa atņēma elpu. Nu viņš varēja nākt, un neviens viņa tuvošanos mājai nevarēja paziņot... Stipri pukstošu sirdi viņa atspiedās pret kādu lādi. Starp desmitiem un vienpadsmitiem viņam vajadzēja ierasties. Tagad viņš jau bij ceļā. Varbūt jau pie ozola.» Ilzei pārskrēja šalkas. Viņa bij sacījuse «nē, nē» - nu viņš zināja, ka tā tomēr vēlējās ar viņu satikties. Nu viņš būs vēl drošāks. Viņa atšļuka sēdu. «Vai tie nebij viņa soļi? Vai viņš tur pie klēts nelēca pār sētiņu?... Nē, vēl ne...» Minūte pēc minūtes aiztecēja, un pulkstens nosita vienpadsmit.
«Viņš darīšanās kaut kur ilgāk būs ticis uzkavēts,» Ilze domāja. Bet viņa kļuva nemierīgāka, un viņas asinis ritēja ātrāk. Viņa klausījās ar lielāko uzmanību, bet viss palika klusu. Viņa piegāja pie durvīm un izbāza galvu laukā... Nekā! Tikai govju omulīgā gremošana bij dzirdama un nu kāda jēra smalkā ieblēšanās... Viņa nosēdās uz ganu meitenes lādītes. Ja viņš nemaz nenāktu? Nē, nē, viņš jau pats šo laiku bij nolicis, viņš tak tā bij kārojis ar viņu satikties!... Bet jauki tas nebij - šitā likt gaidīt. Par sodu Ilze iesākumā gribēja izlikties noskaitusēs... Un viņa gaidīja un gaidīja, viņas piere kaisa, viņa centās ar savas dvēseles sīvāko sīvumu domas viņam vien turēt piegrieztas, lai tas iz tāluma sajustu viņas ilgošanos un pasteigtos. Bet viņš vēl nebij klāt, kad pulkstens istabā nosita divpadsmit.