Ilze pietrūkās. Divpadsmit! Viņas ausis sāka sīkt un dunēt, un viņas acu priekšā parādījās ugunīgi ritenīši, kuri griezdamies izzuda. Vai varbūt kāds nejauši zaram aiz klēts bij nobraucījis lapas? Ātri viņa atstāja klētiņu un aizsteidzās uz ozolu. Bij liela krēsla, viņa nevarēja saredzēt, viņai bij jātausta ar pirkstiem. Lapas karājās neaiztiktas zara galā. «Viņš nenāks!» kāda balss Ilzē iekliedzās. «Viņš nenāks! Viņš nenāks! Visa gaidīšana, visa cerība, visa karstā ilgošanās bij bijuse veltīga!» Viņš viņu bij izjokojis!
Ilzes ģīmis dega kā ugunī. Pa deniņiem sita kā āmuri, tikai ar pūlēm viņa atturējās, nenogāzusēs valgajā zālē vēsināt tajā drudžainās miesas.
Lēnām viņa aizvilkās uz riju, izlaida suni no pūnes un gāja tad atpakaļ uz klētiņu. Šņukstēdama viņa nokrita uz grīdas. Tāda mānīšana!... Kā viņa viņu bij gribējuse skūpstīt, kā viņa acis, galvu abās rokās turēdama, bučot un viņu mīļi mīļi lūgt, lai viņš top labāks kā viņa viņam vien bij gribējuse piederēt! Un viņš viņu šitā pameta! Viņa sagrāba spilvenu, žņaudzīja viņu ar saviem pirkstiem un spieda to pret muti. Nāvīgs ienaids pamodās viņas sirdī. Ā, ja viņš tagad vēl iedrošinātos nākt - - - klau, vai tur nebrīkšēja sētiņas kārts?...
Ilze piecēlās sēdu.
Nē, viņš tas nebij, viņš tas nevarēja būt, jo viņš pavakarē nejauši krogā bij saticies ar labiem draugiem un gulēja nu kroģera gultā, līdz nesamaņai sadzēries.
Bet pulkstens istabā svinīgi nosita: viens!
Ilze atšļuka atpakaļ uz grīdas. Viņa jutās tik neizsakāmi atstāta, ka viņa labprāt uz vietas būtu miruse. Tā viņa gulēja, klusām raudādama, kamēr asaru avots pamazām izsīka, jūtu iekaisums mazinājās, un pēdīgi dziļš miegs nolaidās uz viņas acīm.
* * *
Ar mazu gaismu Made pieklauvēja pie klētiņas durvīm. Uztrūkusēs Ilze acumirklī nezināja, kur viņa bij, tad viņa piepeši apķērās un piecēlās. Locekļi bij smagi un kā bez spēka. Viņa izgāja ārā un paņēma izkapti. Citi jau bij aizgājuši uz pļavu. Bij labi, ka viņa šorīt bij pēdējā. Viņa palika citiem tālu pakaļ. Visi jau sen bij izpļāvuši malā, kad viņa vēl ar savu cirtienu mocījās... Te viņai tuvojās Ješka.
«Tev šorīt neveicas,» viņš laipni sacīja. «Paļauj, es tev drusku palīdzēšu.»
Un, atbildes nenogaidījis, viņš aizstājās Ilzei priekšā un izpļāva viņas cirtienu galā. Apjukuse Ilze bij palikuse stāvam. Vēl vakar tā pret viņu bij bijuse rupja, bet viņš to likās aizmirsis. Viņa saņēmās un gribēja otru cirtienu citiem izpļaut līdz. Bet viņai šorīt neveicās, un Ješka atkal izpalīdzēja.
«Es pagājušo nakti pavisam nelāgā gulēju,» viņa piemetināja it kā izskaidrodama.
«Tu arī izskaties ļoti bāla,» Ješka atteica.
Pie brokasta Ilze it kā nejauši nosēdās Ješkam līdzās. Puiša ģīmis spīdēja priekā, un viņš šoreiz bij pēdējais, kas piecēlās.
Kad sestdien, saliktās gubas jaucot, abi atkal satikās divatā, viņš iedrošinājās vaicāt:
«Kas tad tev bij?»
«Bailes,» skuķis atbildēja.
«No kā?»
«Es nezinu... Viens tā kā staigāja pa pagalmu. Aizliku gan koku priekšā, bet baidījos tomēr. Sak, kad tikai neatgrūž vaļā.»
«Tā,» puisis nosacīja un klusēja tad labu laiku. Pēdīgi viņš atkal ierunājās: «Vajadzēja tev sarga.»
«Sarga?...» Ilze atkārtoja un strādāja tāļāk.
Pēc pusdienas kasīja rīta pļāvumu. Saime izdalījās pa pļavu, un Ješka un Ilze atkal sanāca divi vien kopā.
«Sarga gan vajadzētu,» viņa pēc brītiņa piepeši sacīja.
Ješka apstājās, Ilze skatījās viņā un smaidīja. Viņš kļuva gluži bāls.
«Nu tu mani atkal piezobo,» viņš tad lēnām noteica.
«Nemaz ne. Es tā par tiesu domāju. Ja netici...»
«Ko tad?»
«Ej tu, tu arī visu gribi zināt!»
* * *
Vakarā Ilze atkal aizgāja uz klētiņu gulēt.
Kad saimes istabā visapkārt bij dzirdama dziļā, mierīgā elpošana, Ješka piecēlās viegli un atstāja uz pirkstu galiem istabu. Ar trim lēcieniem viņš tad bij pagalmam pāri un atvēra lēnītēm klētiņas durvis. Iegājis iekšā, viņš nostājās pie durvīm. Viņš neredzēja nekā un neuzdrošinājās iet tāļāk.
«Kas tur?» Ilze pēc brītiņa aizrautā balsī čukstēja. Viņa sēdēja uz meitenes lādītes.
«Es,» Ješka atčukstēja pretim un taustījās apmulsis uz priekšu. Viņš piedūrās pie Ilze pleca, atrāva roku ātri atpakaļ un palika no jauna stāvam. Viņa rīkle viņam žņaudzās cieti.
«Kur tu esi? Vai tad nemaz neapsēdīsies?» Ilze čukstēja, veltīgi gaidīdama, ka puisis atkal kustēsies.
«Tāda tumsa,» Ješka stomījās un nolaidās pie Ilzes sāniem. Viņš drebēja aiz laimes - viņš drebēja, nabags, aiz bailēm, ka untums šo laimi atkal varētu postīt.
Viņš pacēla roku, gribēdams viņas roku meklēt, bet nedroši viņš to atkal atvilka atpakaļ. Te viņš sajuta, ka arī viņa drebēja, un tas viņam deva drošību. Viņš satvēra viņas roku un turēja to savās. Viņš nezināja, ko teikt, un sēdēja mēmā laimībā ilgu laiku. Pēdīgi viņš čukstēja:
«To gan nekad nebiju cerējis, ka tu pret mani tik laba būsi.»
Skuķis cieta klusu, un arī viņš atkal minūtes desmit nesacīja nekā. Tad viņš savu labo aplika mīksti viņai ap kaklu. Savas lūpas tik tuvu pielikdams viņas ausij, ka viņa kuplās ūsas pie tās piedūrās, viņš jautāja tikko saprotami:
«Mutes ar dosi?»
Te suns sāka riet un riedams aizskrēja aiz klēts. Ilze pietrūkās un klausījās. Žogs brākšēja, kāds tam kāpa pāri. Suns rēja diktāk.