Uz laukiem saimniekdēli un kalpu puiši izraudzīsies priekš pirmās tuvošanās tirgus bičkas un dažādus citus izrīkojumus. Ieteicama vieta ir baznīcu priekšnami. Kad ērģelnieks spēlē izvadīšanas gabalu, tad jauneklis baznīcēnu pūlī piespraucas izredzētai klāt un uzgrūžas tai it kā netīšām virsū. Tad viņš notvīkst, ja var, un saka: «Atvainojiet, lūdzu, - ļaudis tik nekaunīgi,» - un ar to sarunāšanās ievadīta. Skolotājiem ieteicams dibināt dziedāšanas korus, pie kuriem piedalīties tad uzlūdz iemīļoto priekšmetu. Ja spēlē teātri, tad skolotājs vai skrīveris izraudzīsies mīļotāja lomu un dos uzcerētajai pretspēlētājas lomu. Ieteicama luga šādiem gadījumiem ir «Ļaunais gars», jo tur pirmā cēlienā pēc sirds patikšanas var izķerstīties un izbučoties. Mēģinājumos šīs vietas vismaz reiz jāatkārto.
Pie kalpu puišiem un meitām izstrādājusēs tāda rīcība, ka tie, kas kopā dzīvo un viens otram patīk, izrāda šķietamu lielu nesaticību. Viņš viņu dēvē par «kārnu kazu», Kurzemē par «knīpu», viņa viņu nosauc par «medus lāci» un solās to ar «dzīvsudrabu uzspert gaisā». Bet slepenībā viņa salāpa viņa kreklus un uztaisa ik vakarus viņa vietu. Viņš turpretim siena laikā nobeidz pļaut viņas cirtienu un atnes tai svētdienās pa pusmārciņai bambaku.
Pēc šis pirmās sagatavošanās nokļūstam pie satikšanās. Tā ir tāda smalka lieta, tādēļ viņu gandrīz pastāvīgi apzīmē ar franču nosaukumu «rendez-vous» (izrunā ar aizkniebtu degunu: randē-vū). Pirmais likums te būtu tas: jāsatiekas, večiem nezinot. Pilsētās derīgas vietas ir maz apmeklētas muzejas, dārzi, bānūži. Sevišķi ieteicami ir pēdējie, jo, ja nejauši pāris nokļūst līdz bučai, tad uz perona neviens šādā rīcībā neredzēs nekā ārkārtēja.
Uz zemēm satikšanas var notikt turpat, kur pirmā tuvošanās. Tikai baznīcā jāsargājas no bučošanās. Ja pie mājām ir lapenes, tad tādas stipri ieteicamas, jo par lapenēm visi rakstnieki tik daudz rakstījuši, ka ap viņām priekš jauniem ļaudīm arvien lido tāds mīlestības svaidīts gaiss, kas ļoti paceļ jutoņu.
Zemnieku mājās puišu un meitu parastā satikšanās vieta ir klētiņā, kur meitas pa vasarām mēdz gulēt. Puišam jāsaka uz meitu, ka viņam vienam pašam salst. Ja tad meita viņam ar grābekli iedod pa pleciem vai ar mēslu sakumiem iegrūž ribās, tad tā ir zīme, ka vakarā klēts durvis būs vaļā. Šādā gadījumā tad laikam notiks bučošanās.
Cūkkūts ne zem kādiem apstākļiem nav jāizraugās par satikšanās vietu. Drīzāk tad jau govju kūts, kad svaigi pakaiši ienesti.
Še nu esam nokļuvuši pie vārīga punkta. Skūpsts - pie pilsētniekiem, buča jeb gluži vienkārši mute - pie lauciniekiem - nav iemācāma padarīšana, tur mēģināšana ir viss, studēšana nekas. Bet ar drusciņ pacietības no jaunavas puses arī iesācējs drīz vien būs ieguvis vajadzīgo vingrību.
Ja vīrietis sajūt, ka skūpsts - paliksim pie smalkākā vārda - netiktu atraidīts, viņš labo roku liegi apliek ap mīļotā priekšmeta viduci satver viņa abas rokas un ar labi nomērķētu galvas pakustinājumu tuvojas skūpstāmām lūpām. Pie tam jāaizmiedz abas acis. Tas jaunavām patīk. Skūpsta ilgums grozās pēc ikreizējiem apstākļiem. Ja «veču» nav tuvumā, tad tas droši var būt garāks.
Pilsētnieku skūpstam jābūt bez trokšņa.
Ja jaunava skūpstu dabūjuse, tad tai drusku jāatkāpjas un jāsauc: «Bet, Kārļa kungs, ko jūs darāt!» Saprotama lieta, ka jāmin kāds cits priekšvārds, ja bučotāju nesauc par Kārli. Vīrietis pēc tam satver viņas abas rokas un čukst: «Tu mana vienīgā!»
Jaunava atbild pārmetošā balsī: «Cik ļauns jūs esat!»
Un nu jaunavai ieteicams aiziet. Vīrietis turpretim viņu vēl mēģinās atturēt, izgrūzdams vairāk reižu lūgumu: «Vēl tikai vienu bučiņu (te jāsaka bučiņu, ne skūpstiņu), tu saldā!»
Šī bučiņa tad pa lielākai daļai tiek dota un ņemta, jaunavai stāvot un cepuri taisni sagrozot. Tā ir karsta un īsa. (Nevis viens, divi, trīs - bet tikai: viens!) Kad lapene atstāta, tad jaunava atkal jāuzrunā ar «jūs».
Uz laukiem parastas ir diktas un plaukšķošas bučas.
Kad meita buču saņēmuse, tad viņa iesaucas: «Ak tu pagāns!» - un dara tā, it kā tā lūpas gribētu noslaucīt. Puisis pie tam satver viņas rokas un saka: «Nav jau tik traki,» - un bučo otrreiz. Tad šī iesaucas: «Velns!» - viņš turpretim atkārto savu atbildi.
Pirmās reizēs satiekoties un bučojoties, puiši un meitas, ja arī tie saucas ar tu, viens otru lai uzrunā ar «jūs» un nelieto izloksnes, bet grāmatu valodu. «Mun», «(s», «nāču», «sāču», «m(te» un tamlīdzīgi vārdi šādos brīžos ir piedauzīgi. Tikai kad lapene, klētiņa utt. atkal atstāti, var runāt pa ieradumam.
Roku bučošana pilsētās tiek lietota tikai kā izpalīdzības līdzeklis. Ar cimdu apauta roka skūpstāma tikai vislielākā vajadzības gadījumā. Delnas pusē, pirms pogām, arvien atronas maza, plika vietiņa, uz kuras «notes brīdī» arvien var uzgrūst pa bučiņai.
Uz laukiem roku bučošana maz parasta. Sevišķi sūdu mēžamā laikā tā nav ieteicama.
Esam nokļuvuši pie grūtākās nodaļas. Jo par šās mutiskās sarunas nozari mīlētājiem gandrīz nekādi cieti priekšraksti nav dodami.
Katrā ziņā jāizvairās no politiskiem tematiem Arī ticības lietas pačalošanai nederīgas. Turpretim izteiksmei vajaga būt ļoti dzejiskai. Sarunā veikli iepīti mazi mīlestības dzejoļi jau daudzreiz veduši pie labiem panākumiem. Tikai jāzin labi, pie kāda dzejnieka iet aizņemties. Jaunavas, kas sliecas uz dekadentu pusi, jāvilina ar Eglīti, Falliju un Jākobsonu, tādas, kas valkā sarkanas blūzes vai sarkanas lentas, jāiepriecina ar Aspaziju un Raini. Niedru vai Bērziņu Ludi piesaukt te būtu tikpat daudz kā visu pazaudēt. Lauku puišiem un meitām ieteicamas tautu dziesmas iz Barona-Visendorfa krājumiem.