Uz skuķiem arvien dara labu iespaidu salīdzinājumi iz augu valsts. Tā, par piemēru, var iesākt: «Jaunkundze, jūs esat kā pumpurs!»
Ja uzrunājamā ir atraitne vai jau vecāka meita, tad jāmin kādas vecākas puķes vārds.
Vispār jārunā tikai par savām jūtām. Jāstāsta, ka pastāvīgi par viņu vien domājot un naktīs bieži par viņu sapņojot. Šie mazie meli atļauti un parasti. Jaunavas turpretim nekad nesapņo par jauniem kungiem.
Ja sarunā iestājas klusums un vīrietis nekā vairs nezin, ko sacīt, tad tas lai sagrābj izredzētās rokas, lai spiež tās pie krūts un lai atkārto: «Tu mana vienīgā! Tu mana vienīgā!» Uz laukiem puisis meitu var uzaicināt iet lauzties, pie tam ķircinādamies: «Ē, ka nu nekā nevari padarīt! E, ka nu nekā nevari padarīt!» Čalošana, ja arī neviena nav tuvumā, tiek izdarīta čukstošā balsī. Jaunava pa visu šo laiku kautri cienītāju raida projām, bet tomēr tā, ka tas netiek no vietas.
Senāk tik iecienītā ceļos mešanās mīļākās priekšā tagad tikai vairs tiek piekopta sliktās lugās uz skatuves. Ja jau nu kāds par vari šo parašu vēl grib atdzīvināt, tad lai metas arī zemē, bet īstas jēgas tur nekādas nav. Ja bikses šauras, jāpavelk uz augšu, lai ceļgali neizspiežas. Gaišas bikses zālē ceļgalu vietās paliek zaļas.
Katra jaunava drīz vien zinās sava cienītāja nolūkus un stūrēs taisni mērķim pretim. Starp citu pilsētniece ieminēsies, ka viņa savas cepures pate taisa, ka tā labprāt pate vāra ēdienus un labāk omulīgi dzīvo mājā nekā apmeklē visādas balles. Ja cienītājs jau nāk mājā, tad jānoīrē šujamā mašīna un jāstāsta, ka visas kleitas pašas taisītas. Jaunava šai laikā nekad nerādīsies bez rokas darba; pusgatavi darbi visās bodēs pērkami. Precinieka apciemojumiem nedrīkst ļaut stiepties garumā, lai jau pirms kāzām neiestājas apnikšana.
Lauku meitas šaī stāvoklī pārvēdina svētdienās savu pūru, lai puisis redz, cik audeklu baķu un deķu uzcerētajai ir. Ja pūrs tukšs, tad lādē slepeni jāiekrauj daži ar pakulām aptīti lielāki akmeņi un jāizliekas skopai. Gan tad puisis izzinās pūra smagumu. Šai laikmetā meitas nedrīkst valkāt cauru zeķu.
Jo tuvāk izšķiršanās nāk, jo mazāk brīvību jaunava izredzētam atļaus. Ievingrinājušās līgavas ar līgavaiņiem uz beigām divatā gandrīz nemaz nemēdz satikties. Tikai pie atvadīšanās vecāki un māsas nozūd, un nu līgava drīkst drusku vairāk atkust.
Pēc atvadīšanās skūpsta saderinātā tad palaikam iesaucas: «Kad tu atkal atnāksi, Kārli?» - vai «Kaut tu zinātu, kā pēc tevis ilgojos, Kārli!»
Kā jau teikts, ja precinieku sauc citādāk, tad jāmin īstais vārds un jāizvairās no pārmainīšanas.
Vīrieši, kuri palaikam jau agrāk vairāk vai mazāk mīlējuši, daudz biežāk var iekļūt šaī ķezā, un tādēļ tiem ieteicams neielāgot jaunavas priekšvārdu, bet to pastāvīgi saukt par «sirsniņu». Tas der priekš visām un aiztaupa nepatikšanas.
Ja līgava pēc atvadīšanās vēl ko grib darīt, tad tā lai nostājas pie loga un aizejošam lai vēcina ar tīru mutautiņu. Uz laukiem jaunava aizgājējam pasteidzas pakaļ un iegrūž siera kluci svārku ķešā.
* * *
Tā mēs laimīgo pāri no jūtu pirmās pamošanās esam aizveduši gandrīz līdz pašam altāram. Tur iesākas laulība, un tādēļ par mīlestību tālāk nav ko mācīt.
ĪSTĀ LĪGAVIŅA
Līgo laiva uz ūdeņa,
Uz arāja meitiņām.
Arājam bij skaistas meitas
Zēģelīšu audējiņ's.
Viena vērpa, otra auda,
Trešā raksta zīdautiņ.
Dod, māmiņi, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņ.
Ja nedosi tās meitiņas,
Es nomiršu žēlabās...
«Māt,» vecais Kļaviņš sacīja, «māt, būtu gan laiks, ka mūsu Ješka precētos.»
Vecais Kļaviņš bij Kļavkalnu mājas saimnieks, turīgs vīrs, kas tuvu un tālu, pie zemniekiem un kungiem stāvēja labā slavā. Svētdienišķā mierā viņš līdz ar sievu sēdēja istabas durvju priekšā zem kuplajiem kļaviem, kuru ēnas ap viņiem abiem patīkamu dzestrumu izplatīja.
Saimniece, gara, ne visai branga sieva, mīlīgām, zilām acīm, pie šiem vīra vārdiem izbrīnojusies pacēla galvu.
«Ješka un precēties,» viņa lēnām atbildēja, «cik ilgi atpakaļ tad vēl ir, ka viņš bij mācībā!»
«Tu arvienu domā,» saimnieks iesaucās, «ka tādēļ, ka viņš tagad mūsu vienīgais bērns, viņam nekad no tevis nebūs šķirties. Bet tam tā nebūs palikt. Ļaudīm nebūs domāt, ka mans Ješka nevar dabūt sievas tādēļ, ka viņu priekš zaldātiem par nederīgu izbrāķēja, vai saproti?»
Citādi tik mierīgā sieva atbildēja drusku kaitināta:
«Nezinu, ko tu gribi, tēv. Vai Ješka kaut kā nedara pareizi, jeb vai viņš tev kaut kur ir par šķērsli? Vai tu viņu kādreiz esi redzējis piedzērušu, jeb vai viņš kādreiz krogā ir lamājies vai kāvies? No mūsu Ješkas neviens nekāda ļauna nevar teikt.»
«Tā jau ir tā lieta,» vecais Kļaviņš dusmīgi iesaucās, «ka viņš nekur nepieduras, turklāt viņam tāds balts ģīmis kā-kā- »
«Kā kungam,» sieva sacīja.
«Tāds balts ģīmis kā piena piks,» saimnieks nobeidza. «Esmu viņam jau vairāk reižu teicis, lai viņš notrin ģīmi ar cūkas taukumu un lai tad saulē gozējas, un viņš arī ir klausījis - zināms, viņš jau arvienu klausa, - bet tas viņam nav neko palīdzējis. Balts bija, balts palika! Un tāds pienapuika grib būt vecā Kļaviņa vienīgais dēls?...» Viņš pīpēja, ka dūmi vien juka.