Ilgi viņš nokavējās stallī pie zirgiem. Tur stāvēja melnis, ko viņš pats bij izaudzējis. Ķēve bij nosprāgusi, un kumeļš bijis tik vājš, ka to bij gribējuši nogalināt. Bet Ješkam viņa bij iežēlojies, viņš bij uzņēmies vājo lopiņu kopt un barot un bij turējis vārdu. Nekad cits viņa kumeļam nebij pasniedzis nedz barības, nedz ko dzert. Pie šitā zirga viņš nu tagad stāvēja un nostūma viņam krēpes no pieres un glāstīja tam gludo kaklu. Un zirgs Ješkā skatījās tik gudri un mīļi, ka puisis viņam aplika rokas ap kaklu un tikko, tikko nesāka raudāt. Pret tēva prātu, to viņš zināja, nekas nebij izdarāms, jo tēva prāts Ješkam līdz šim tā bij bijis jāizpilda kā Dieva prāts.
Viņam no staļļa iznākot pie debesīm mīlīgi un skaisti mirdzēja vakara zvaigzne. Ješka pacēla uz jauko zvaigzni savas acis, it kā mierināšanas no tās gaidīdams, bet likās, kā kad zvaigzne par viņu un viņa bēdām smaidītu... Klusi un domīgi Ješka iegāja istabā, kur meita nupat kā vakariņas uzlika uz galda. Ne vārdiņa nerunājis, viņš paēda un aizgāja gulēt.
Otrā rītā Ješku uzmodināja gailis ar savu skaļo dziedāšanu. Ješka bij nemierīgi gulējis. Viņš nokratīja ātri miegu un apģērbās. Nu atkal iesākās dienas darbi, vieglie un grūtie. Ak nē, šodien jau viņam bij jābrauc līgaviņas nolūkoties... Daudz daudz mīļāk nekā ar tēvu braucis sievas meklēt, viņš sava meļņa vietā būtu iejūdzies arklā un to vilcis pār papuvi. Viņš iekūla zirgiem miltus un tad nomazgājās. Skaidrais, vēsais ūdens viņu padarīja mudrāku; cieti viņš sakoda zobus. Tas, kas viņam šodien bij jāizdara, viņam likās esot tik grūts un nepatīkams, ka viņam nemaz vairs istabā negribējās iet atpakaļ. Dārzā aiz ābelēm burbuļoja upīte. Tur viņu māte atrada, kad tā viņu meklēja, gribēdama tam iedot siera gabaliņu, ko uzkost, lai dēla dzeguze neaizkūkotu.
«Vai tev nu nav jau labāk ap sirdi?» viņa jautāja. «Diena iesākās jauki, cīruļi dzied un slavē savu radītāju, un no Ogres puses nāk salda siena smarša.»
Ješka purināja galvu. Viņš neprata mākslas - izteikt vārdos, ko tas sajuta, proti, ka vismīļāk viņš sevi būtu licies aiznesties no upītes viļņiem, tālu tālu, līdz turienei, kur neviens cilvēks viņa vairs nebūtu varējis mocīt ar sievas meklēšanu un precēšanos, un tādēļ viņš cieta klusu.
«Domā tik vienumēr, dēls,» māte turpināja, «ka vecāku svētība bērniem uzbūvē mājas. Kur bērns tēva un mātes prātam dara pretī, precējas, kā Ēzavs to darīja, un apbēdina viņus, tur labs nevar iznākt. Bet, kur bērns paklausa tēva pavēli un bausli cienī, un mātes vārdus tura godā, tur viss ņem labu galu, tur nāk priecīgas dienas, eņģeļi debesīs šādiem cilvēkiem palīdz sēt un pļaut.»
Ješka noslaucīja ar roku savas valgās acis.
«Man tas gluži pa prātam,» māte atkal iesāka, «ka tu no šejienes aizej un kādu māju uzņem. Tad tēvs nāks pie atzīšanās, ka tu kam deri. Saņemies, dēls, galva jau tādēļ nebūs jāzaudē, jeb vai tu domā, ka būs, Ješkiņ?»
Pēdējos vārdus māte izrunāja jokojošā balsī, un kā rīta saules spīdums smaids pārskrēja pār viņas ģīmi.
«Tu vari smieties,» Ješka atbildēja klusām un gandrīz dusmīgi. «Tev nav jābrauc sievas meklēt.»
«Tas nu gan man nav jādara, bet nedomā, ka man ir vienaldzīgi, kādu sievu tu dabū. Bērna laime vai nelaime māti aizķer div- un trīskārtīgi... Nu saņemies un parādi tēvam, ko tu vari un kas tu esi. Nenāci tā kaunīgi-bailīgi istabā; tas tēvam nepatīk. Cepuri uz vienas auss, pīpi mutē, ķuļķē, ka dūmi vien jūk, - tad viņš atplētīs acis! Es jau zinu, dēliņ, ka tu nemaz tāds tūļa neesi, tu tik izliecies tik lēnīgs, tādēļ ka tu savā sirdī esi pazemīgs... Tev nav tādas dabas kā citiem. Lielīties un izrādīties tu nekad neesi gribējis, un bez tam tava sirds ir tik mīksta, tik mīksta... Tādēļ neņem Bizuļa meitas, dēliņ! Viņa kraun divi pūri rudzu uz muguras un iegrūž, ja vajadzīgs, pati ar savu roku cūkai dunci rīklē, bet tas nav, kas tev ir derīgs. Smalka, izveicīga meita tev jāņem, kura turklāt stipra un prot saimniekot. Gan tu ar laiku viņu arī mīlēsi, kad būsi ar viņu iedzīvojies.»
«Ak māt, kad man jāprecējas, tad man viena alga, kādu paņemu,» tagad Ješka sāpīgi iesaucās, bet viņa darīja tā, kā kad to nebūtu dzirdējusi, un viņš tai sekoja uz istabu. Brīdi vēlāk puisis izveda zirgu no staļļa un sāka jūgt. Kad zirgs bij aizjūgts, vecais Kļaviņš jaunu pīpi rokā iznāca no istabas, viņam pakaļ Ješka; māte pavadīja dēlu līdz vāģiem. Kā viņa to no sāniem gandrīz paslepšus uzlūkoja, viņa tikko neiztrūkās par Ješkas skaistumu. Garš un slaiks no auguma, viņš ar savu šķīsto, smalko ģīmi, kuru saule nebij varējusi nodedzināt, mātes acīm izskatījās kā eņģelis. Gaiši sprogaini mati apņēma viņa mīlīgos vaibstus, tumši pelēkais vadmalas uzvalks viņam stāvēja kā lietin uzliets.
Ješkam bij jānosēstas tēvam blakus, lai gan viņš to labprāt nedarīja, puisis padeva grožus, rīta vējš pūta, gailis dziedāja, un tā viņi abi aizbrauca. Roku virs acīm turēdama, māte tiem noskatījās pakaļ.
«Dievs kungs, debesu tēvs!» viņa nopūtās. «Svētī tu jel šo braucienu!» Un tad viņa gāja pie darba, to kā arvienu klusi un čakli padarīdama.