Ceļā vecais Kļaviņš ar Ješku daudz nerunāja. Tikai šad un tad tēvs parādīja ar pātagas kātu uz vienu vai otru tīrumu ceļa malā, norūkdams: «Ta tad neglīti nosēts,» - vai: «To tīrumu nemākuļi aruši.» Tomēr zeme visapkārt bij izstrādāta kā dārzs, un prieks bij noskatīties rudzu, miežu, auzu un linu laukos.
Tā ap brokasta laiku tēvs ar dēlu nonāca Mežmaļos. Neierasts laiks priekš preciniekiem, bet nekas, negaidīti viesi allaž dabū drusku ieskatīties mājas būšanā, un to jau vecais Kļaviņš it sevišķi gribēja. Sētā iebraukuši viņi redzēja divas meitas ķēķa priekšā strādājam, viena berza piena traukus, otra skaloja tos. Abas bij brangas, skaistiem, sarkaniem vaigiem un gludi sasukātiem, dzeltāniem matiem. Viņas bij ļoti jautras, smējās un tērzēja, darba tādēļ neaizmirsdamas.
Vecais Kļaviņš piegrūda dēlam pie sāniem.
«Tās viņas ir,» viņš čukstēja, «abas Lapiņa meitas. Un viņas ir glītas, nudien, tas man patīk. Vaigi kā āboļi.»
Bet Ješka, nepatīkami aizķerts, novērsa ģīmi.
Tagad meitas pamanīja piebraukušos, apklusa un pazuda viena pakaļ otrai ķēķī.
Izdzirdis riteņu troksni, Lapiņš bij piegājis pie loga; nāburgus ieraudzīdams, viņš tūliņ izsteidzās ārā, padeva tiem labrītu, lūdza, lai nākot iekšā, un pielika, nāburgi īstā laikā esot atbraukuši, brokasts tūliņ būšot gatavs.
Kamēr nu Lapiņš atkal iegāja istabā un saimniece pa ķēķi rīkojās, tēvs ar dēlu pastaigājās pa sētu. Vecais Kļaviņš visu apskatīja cieši, un viņam daža lieta nepatika, ko viņš redzēja. Govju siles nebij lāgā izslaucītas, mēsli nebij kārtīgi atmesti, zirgiem bij negluda spalva un vāģi un zirgu lietas bez kārtības šur un tur sagrūstas. Kalpone ar noplīsušiem brunčiem un sapinkātiem matiem nupat vistām pameta barību, bet ne krušļus vai sīko labību, bet tīrus rudzus. Vecais Kļaviņš savilka pieri grumbās...
Ješka, kas zirgu bij piesējis, ielīda dārzā; vismīļāk viņš aiz lielajiem jāņogu ceriem būtu paslēpies, bet tas jau neizskatījās, tātad viņš darīja, it kā kad tas nolūkotos kokos. Mājā viņš ļoti cītīgi nodarbojās ar dārzkopību, un viņam likās, ka Mežmaļu dārzs nebūt lāgā nebij kopts. Visur nekārtība bij manāma.
Te uz reizi kaut kas atsitās pret viņa degunu, un, lai gan tā tikai bija usnes galviņa, - Ješkam sāpēja. Pirmajam sviedienam drīzi sekoja otrs un trešais, pēc tam atskanēja smiekli, tie nāca no ogu ceru otrās puses. Ješka nezināja, vai skatīties vai neskatīties, kas tur aiz ogājiem smējās. Nu, kur puisis ir bailīgs, tur meitas top drošas. Aiz ogājiem pacēlās divi apaļi, sārti meiteņu ģīmji, tie smējās, ko varēja.
«Ješka,» Lapiņa jaunākā meita sacīja, «ko tu tur študierē zem mūsu vecās ābeles?»
«Študierēju, ka tā nav lāgā apkopta,» Ješka vaļsirdīgi un drusku sajucis atbildēja.
«Bet ta tad tu esi rupjš, Ješka. Vai tev vēl gribas ušņu, Ješka?...»
Tā, lūk, meitas ar viņu jokojās un svieda viņam ar ušņu galviņām, tā ka tas nezināja, kur dēties, un tam gandrīz rokas bij jāliek ģīmjam priekšā. Asinis viņam karsti saskrēja sirdī, jo šitā svešām meitām būt par kavēkli un turklāt ar ušņu galvām tikt apmētātam - tas Ješkam nepatika. Par laimi saimniece sauca uz istabu - brokastis bij uz galda.
Vecais Kļaviņš ēda dūšīgi, bet pie sevis viņš nodomāja: «Kas par brokastu darba dienā, un viņi tak nevarēja zināt, ka tiem būs viesi, nu es vairs nebrīnos, ka kūtī un stallī viss nav kārtībā. Kur ik dienas ķēķī švirkst un kūp, tur drīzi zobi jākar vadzī. Man arī tā izliekas, kā kad ar Lapiņu ietu uz leju, un kur tās lietas šitā stāv, tur manam Ješkam nebūs iemaisīties.» Tātad viņš vēl pie galda iesāka runāt: šam esot smalkās vilnas šķēļa vajadzīgs, un šis esot dzirdējis, ka Lapiņam tāds esot pārdodams.
«Bija gan,» Lapiņš atbildēja, «bet es jau viņu vairāk nedēļu atpakaļ pārdevu. Brauc uz Aveniem, Avens jau arī tura smalkās vilnas aitas, varbūt ka tam atliks kāds šķēlis. Man tik vēl divas jērītes pārdodamas.»
«Ej tu ar visām savām jērītēm, kur gribi,» Ješka domāja, «esmu tās redzējis un zinu, kas tām par vilnu.»
Meitas viņam pa tam bij sakrāvušas visādus niekus uz šķīvja, tā ka kaunīgais puisis nezināja, ko darīt, ko ne. Tā kā viņa māte bij klusa, godīga sieva, viņam visa šitā būšana izlikās traka un bērnišķa, un viņš no sirds vēlējās, ka tas jau būtu projām. Šī vēlēšanās tad arī drīzi vien piepildījās, jo viņi tikko bij paēduši, kad vecais Kļaviņš sacīja:
«Man žēl, nāburgs, ka tev nav tāda šķēļa, kāda man vajaga. Kad tu kādreiz uz mūsu pusi brauc, nepiemirsti jel arī mūsu mājā iegriezties, lai mēs tev tavu laipnību varam atmaksāt. Zināms, mēs jau nu gan viesu tā nespējam uzņemt kā jūs.»
Tad tēvs un dēls atvadījās un abi atstāja istabu. Lapiņš, viņa sieva un abas meitas stāvēja pie durvīm un smējās, viesiem aizbraucot: tie bija jautri cilvēki, kas visu no jautrās puses uzlūkoja.
Vecais Kļaviņš ilgi nerunāja ne vārda, pēdīgi viņš sacīja: «Tā nevajaga dzīvot,» - un pēc brīža viņš pielika: «Un nu brauksim uz Aveniem. Avena meitām arī ir sarkani vaigi, un mēs varam izvēlēties, kuru gribam.»
«Viņam gan laikam daudz meitu?» Ješka nedroši ievaicājās.
«Gabal septiņas jau nu gan būs,» tēvs atteica. «Visvecākās un visjaunākās neņemsim, gan mums viena no vidējām derēs.»
Aveniem, kurus par pusmuižu saukt nebūt nebij kauns, bij varen lepni kviešu lauki. Viss še stāvēja labākā kārtībā. Dzīvojamā un citas ēkas, no akmeņiem uzbūvētas, liecināja no viņu īpašnieka bagātības un patika it sevišķi vecajam Kļaviņam.