Kad Ješka kādu laiku bij gājis, viņš nonāca pie Ogres un, tās ūdeņiem sekodams, pie dzimtskunga pļavām. No šām pļavām daži gabali bij piedalīti tuvīniem un tālīniem saimniekiem, kuriem pašiem pļavu pie mājas nebij diezgan, un uz šiem pļavu gabaliem Ješka redzēja uzcītīgi strādājam. Šur un tur stāvēja glīti apkasītas siena gabanas, spēcinoša smarša pildīja gaisu.
Piepeši Ješka izdzirda līgojam:
Auklē baltu, dēlu māt;
Manu miežu arājiņu.
Balta guļ tava sagša
Mana pūra dibenā - -
Te līgotāja apklusa, jo Ješkas soļi viņu iztraucēja. Kādam kārklu ceram garām aizgājis, puisis ieraudzīja savā priekšā meiteni parastā zemnieku sieviešu uzvalkā.
Viņa bij skaista kā nupat izplaukusi roze, viņas zilās acis lūkojās kaunīgi un arī šķelmīgi pienācējā. Ješkam tā likās, kā kad visas pasaules mīlīgums šai ģīmī būtu savienots.
Mazu brīdi viņi tā stāvēja viens pret otru, meitene, grābekli rokā turēdama, ar kuru tā nupat bij kasusi sienu un pie tam jautri dziedājusi, tad Ješka it kā neviļot pacēla sveicinādams cepuri. Viņš viņai negribēja aiziet garām, viņas nebildinājis, un tādēļ viņš teica: «Dievs palīdz! Kādēļ tu te tā viena pati strādā, tu jau tak šitā siena viena nevari sakast.»
Viņa nolaida acis, šīs laipnās un tomēr tik spīdošās, zilās acis. «Zvaigznēm līdzīgas acis,» Ješka par tām bij domājis.
«Kad saimnieks pavēl, tad jāstrādā vien ir,» viņa atbildēja, «vai darbs padarāms vai ne, par to netop prasīts.»
Ješkam šie vārdi bij kā dūriens sirdī. Tātad šī skaistā meitene bij kalpone, varbūt kāda iebūvieša bērns, kāda nabaga kalpa vīra auklējums. Bet tādēļ viņa Ješkam nelikās esot mazāk skaista un mīlīga, jā, bija gluži tā, kā kad viņa sirds tiktu locīta no līdzcietības pret viņu un ka meitene tādēļ viņam jo vairāk patiktu.
«Pie kā tu dzīvo?» viņš jautāja.
«Pie Jaunzemju Šīrona,» viņa ātri atbildēja.
«Tas gadās labi,» viņš izsaucās, «taišņi uz Jaunzemjiem es gribu iet viena zirga ierunāt, kurš ar manu melni kopā derot.»
«Un no kurienes tad tu esi?»
«No Kļavkalniem, - vecā Kļaviņa dēls,» viņš nosarkdams pielika.
«Un es esmu Zirnīšu Marija. Bet kā tev vārds?»
«Ješka.»
«Kļaviņu Ješka,» viņa klusu pie sevis atkārtoja un skatījās slepeni un bēdīgi viņā, viņa smalkajā un tomēr vīrišķajā ģīmī, kāda tā savā laikā vēl nebij redzējusi, un tad viņa dikti un sirsnīgi sāka smieties.
«Par ko tu smejies?» Ješka vaicāja. «Vai par manu vārdu?»
«Jā, smejos, ka mēs abi esam maziņi: tu Kļaviņš, es Zirnīts.»
«Maziņi gan, it īpaši es,» Ješka atteica, roku virs galvas paceldams, it kā tas gribētu savu augumu mērīt. «Nezin cik lielam man tad nevajadzētu būt, kad mani par Kļavu sauktu.»
«Cik es zinu, tad tu esi vienīgs dēls,» Marija atkal uzsāka, «vecāki tevi laikam gan ļoti mīlē?»
«Māte nu gan mani ļoti mīlē, bet tēvs - -»
«Nu, tēvs?»
«Tas manis lāgā vis neieredz.»
«Neieredz? Kādēļ gan tā?»
«Tādēļ, ka manis nenoņēma zaldātos, mani izbrāķēja par nespēcīgu. Bez tam -» Ješka stomījās, viņam gandrīz bij kauns to izrunāt, - «bez tam es vēl nekad neesmu bijis piedzēries un kāvies es arī vēl ne ar vienu neesmu.»
«Tā, tā,» meitene sacīja, pacēla acis un skatījās no jauna Ješkas ģīmī.
Pēdīgi viņa atkal iesāka strādāt; viņa taču nedrīkstēja laika ar tērzēšanu pavadīt.
«Ja tu neņem par ļaunu, es tev palīdzēšu kādu gabanu sakraut,» Ješka runāja. «Var būt, ka tad tavs saimnieks man zirgu par kādu rubli lētāk atlaidīs,» viņš jokoja.
Viņa pasmīnēja, pamāja ar galvu un parādīja Ješkam otru grābekli, kuru tas paņēma, un tā tad viņi kasa čaukstošo sienu un lika to gabanā. Bija viegls, patīkams darbs. Mazs vakara vējiņš pūta, saule tecēja uz leju, gaiss palika vēsāks. Ješka jutās tik laimīgs kā vēl nekad. Viņš apstājās, atspiedās uz sava grābekļa un skatījās viņā, un viņa, to pamanīdama, uzsmaidīja tam jauki un laimīgi. Te uz reizi no Ješkas acīm novēlās kā migla, un viņš sajuta un atzina, ka v i ņ a tā bij bijusi, pēc kuras viņš, zem vecā ozola sēdēdams un tālumā uz Ogres sarkano krastu skatīdamies, tik neizsakāmi bij ilgojies.
«Es vēl nekad tādas meitas neesmu redzējis, kāda tu esi,» Ješka sacīja, kad brīdi bij cietis klusu.
«Vai patiesi?» viņa atbildēja puspriecīgi un pusbailīgi. «Nu tas nu ar nav nekas liels.»
«Ir gan, mīļā. Tas nebūs vis tā nejauši gadījies, ka tevi šodien sastopu ceļā, negribu tev slēpt, ka šodien jau no paša rīta līdz šim laikam ar līgaviņas meklēšanu esmu nodarbojies.»