Atkal viņa smējās tik skaļi un tik sirsnīgi, ka Ješkam asinis sakāpa vaigos.
«Līgaviņas meklēšanu! Un kur tad tavs zirgs un vāģi palikuši? Tu tak kājām nebūsi gājis kā kāds ubags? Un kur tavs līdzbraucējs?»
«Mēs braucām abi ar tēvu,» Ješka puskaunīgi atbildēja, «bet viņš mani atlaida, sacīja, es tikai to lietu samaitājot vien; un taisnība jau nu ir, mēs pie visām mums pazīstamām saimnieku meitām esam bijuši, bet ne ar vienu neesam tikuši skaidrībā, un katru reizi, kad sākām atkal braukt tālāk, man novēlās kā akmens no sirds, jo to tu gan vari domāt, ka man no visām viņām neviena nepatīk.»
Viņa smējās un negribēja nemaz rimt smieties.
«Jēkab, esi tik labs un izstāsti man, kā tev šodien gājis!»
Ješka nelikās ilgi lūgties, viņam tikai bij bail, ka viņa neteiktu, lai tas ietu projām, un tādēļ viņš sāka stāstīt savus šās dienas piedzīvojumus ar visiem sīkumiem. Saprotama lieta, ka viņš ar Mežmaļu Lapiņiem iesāka.
«Tavs tēvs ir prātīgs vīrs,» Marija sacīja, kad viņš par Mežmaļiem bij izstāstījis, «viņi vairāk izdod, nekā tie ieņem un nekā viņu abu meitu sārtie vaigi var nopelnīt.»
Tad viņš stāstīja par Aveniem; pa tam notikums Bizuļos Marijā sacēla tādus smieklus, ka viņai tikko grābeklis neizkrita no rokas.
«Jēkab, es nevaru divu pūru rudzu nest uz muguras,» viņa piepeši gluži vaļsirdīgi sacīja un tad apklusa un palika tik sarkana kā sarkana roze.
«Tas arī nemaz nav vajadzīgs,» Ješka izsaucās un satvēra viņas roku. «Tādu, kāda tu esi, tādu es tevi gribu vai nāvi!»
Nu Marija drusku satrūkās.
«Bet, Jēkab, kādēļ?»
«Tādēļ, ka tādas, kāda tu esi, tādas nav nevienas otras!»
«Bet neviens tak meitas tik spēji neuzrunā, Jēkab.»
«Es to daru, sirsniņ! Esmu godīgs un taisns cilvēks, neesmu vēl nevienas meitas mīlējis, vēl neviena man nav patikusi, bet tādēļ man arī tā pirmā jāprecē, kura man patīk.»
«Jēkab, brāl, tu pārsteidzies, nerunā tā, vēlāk tev par to būs žēl, jo esmu ļoti nabags meitens, neesmu vēl ir ne tik iepelnījusi, ka sev stāvskapi varētu nopirkt. Skaties tak citos saimnieku dēlos, kādas lielmaņu meitas tie ņem!»
«Lai viņi ņem vien,» Ješka droši un lepni atbildēja. «Vienumēr man ir bijis jādzird, es neesot tāds kā tie citi, nu es arī reiz no tiesas parādīšu, ka neesmu tāds kā tie citi, un noņemšu tevi tavam saimniekam no pļavas vidus. Dievs pats man tevi licis uziet.»
«Vai, kas tu par iedomīgu cilvēku! Tu jau mani tā gribi nolauzt kā rozi no krūma.»
«To es arī gribu,» Ješka atbildēja un noskūpstīja sirsnīgi Mariju, pirms tā paguva viņam to liegt.
«Bet, Ješka, to tak tu nedrīksti, ej tu!»
«Drīkstu, drīkstu, es jau šodien esmu izgājis līgaviņas noskatīties un nu to esmu atradis.»
«Bet tu jau manis vēl nemaz nepazīsti, nezini, kāda es esmu.»
«Nu, kad būsim saprecējušies, tad gan iepazīsimies, tā pazīšanās pirms saprecēšanās - tā tak nieki vien ir. Mežmaļu, Avena un Bizuļa meitas es arī nepazinu, un tomēr tēvs gribēja, lai ar tām saderinātos.»
«Ko gan tavs tēvs par to teiks?»
«Tas,» Ješka sacīja uzspiezdams, «tas vienumēr tik daudz ir teicis, ka nu tas reiz var ciest klusu. Viņš allaž baras, es nemaz neprotot pastāvēt uz sava prāta, un tiešām, līdz šai baltai dienai to arī neesmu darījis, bet nu gan pie tā palikšu - gaisā vai maisā!»
«Tu tak savam tēvam nepretosies?»
«Ja viņš mums ne]aus precēties, tad iešu pie citiem par kalpu, ar šām savām rokām priekš tevis pelnīšu maizi, un es tev apsolu, ka tev nekā netrūks.»
«Neesi nu bērns, Ješka,» Marija sacīja, un viņas acis pieskrēja pilnas asaru. To redzēdams, Ješka palika vēl drošāks un piesolīja viņai vēl dedzīgākiem vārdiem savu mīlestību.
«Nu labi, labi,» Marija pēdīgi sacīja. «Bet še tīri tā uz siena pļavas nevaru apņemties pie tevis iet. Es gan esmu tik nabaga meitens vien, bez tēva, bez mātes, bet tomēr protu godu. Man vēl ir viena krustmāte, pie tās tu vari iet, un tai tu vari manis prasīt, ja tu to no tiesas domā, bet es zinu, rītu tev jau citādi būs ap dūšu, tu neuzdrošināsies savam tēvam ar tādu nodomu nākt priekš acīm. Es tevis arī negribu saistīt, ņemdama tavu uzrunu par pilnu, nē, tev būs brīvam būt kā vējam. Bet, ja tu esi uzticams un pastāvīgs, tad nāc pēc nedēļas laika uz Jaunzemjiem, tad es būšu apdomājusies, ko darīt, ko ne, - bet - tu nenāksi, tev tā būs, kā kad tu sienā būtu iemidzis un noredzējis ērmotu sapni. Uzmodies tu manis vairs neredzēsi un tā, ko mēs abi runājuši, tā tu vairs neatminēsies. Ej nu vien tagad. Citi siena kasēji tur tālāk jau sāk uz mums skatīties.»
«Ļauj man pēc trim dienām atkal atnākt, Marij! Veselu nedēļu, to neizturēšu gaidīt!»
«Nu labi, manis dēļ nāci arī pēc trim dienām, bet iepriekš tev nevienam cilvēkam nekā nav brīv teikt.»
«Un, kad tēvs mani gribēs saprecināt ar Trauklaižu Madi, ko tad? Viņš šovakar vēl gribēja nobraukt uz Trauklaižiem.»
«Uz Trauklaižiem arī vēl! No tiem nedzird nekā laba. Ko tu domā, viņi saimei nedodot lāgas ēšanas, un neilgi atpakaļ viņiem pat suns, ko tie bijuši piesējuši važos, nosprādzis badā. Trauklaiži rauš mantu kaudzē kur un kā varēdami.»
«Bet kad nu manam tēvam šitāda raušana sevišķi patīk?...»
«Ej nu tagad projām, citādi ņemšu grābekli palīgā,» Marija atteica.
«Ņem vien viņu, ņem!»
Viņš gribēja vēl ilgāk palikt pie viņas, bet, kad redzēja, ka viņai tas patiesi nepatika, viņš atvadījās un aizgāja, laimīgi smiedamies. Uz grābekļa atspiedusies, Marija viņam noskatījās pakaļ.
«To melni tu vari dabūt,» viņa tam nosauca pakaļ, «viņš ir bez kādas vainas.»
Ješkas māte visu dienu uzcītīgi bija strādājusi, un, ar darbiem kaunoties, viņai vīrs ar dēlu pavisam bij izgājuši iz prāta. Tikai kad vakara blāzma atspīdēja padebešos, viņa pacēla galvu un klausījās, vai tie vēl nebrauca.