«Tā. Es iešu... Ko viņš grib?»
«Es nezinu, baronlielskungs. Viņš nestāsta.»
«Labi.»
Slaikais sulainis nedzirdami nozuda iz kabineta, un barons avīzē vēl brītiņu lasīja tāļāk. Tad lapa nočaukstēja, un viņš piecēlās. Bāls aiz karstuma, viņš piegāja pie augstā loga, kura marķīze bij dziļi nolaista, un atvēra to mazdrusciņ. Gluži kā krāsns svelme viņam no ārienes verda pretim. «Briesmīgi,» viņš nomurmināja, aizvēra logu atkal cieti un piegriezās dārgajam barometrim, kas jau nedēļām uz «sausu» vien rādīja. Arī tagad ne mazākās cerības! Barons savieba ģīmi un tuvojās lēniem soļiem galdiņam, uz kura melnās marmora virsas stāvēja plata sudraba bļoda ar caurspīdīgiem ledus gabaliem un zifona pudeli. Šņākdams vēsais zeltersa ūdens ietecēja slīpētā glāzē, un barons dzēra.
Tad viņš iegāja ēdamistabā.
Pilī nebij sevišķas runājamās istabas priekš zemniekiem, un tādēļ barons ar tiem satikās koridorā. Tā tas bij noticis viņa tēva, tā viņa tēvatēva laikos. Barons gan nāca iz galvaspilsētas zemes smalko ierašu augstskolas, un viņa pašcienība viņam iesākumā nebij atļāvuse pa pus un pa veselām stundām sarunāties ar saviem saimniekiem gaņģī, kur vējš vilka cauri un istabas meitas, sulainis un ķēkša katru vārdu varēja noklausīties. Bet ēdamistabā, kurp viņš pirmā laikā zemniekus bij licis aicināt, tie atstāja grūti aizdzenamu zābaksmēra, siena un mitrā vietā stāvējušu drēbju smaku, tā ka līdz sevišķas istabas ierīkošanai bij jāpaliek pie tēva un tēvatēva paraduma. Tā viņš arī šoreiz gribēja iziet koridorā, kad atminējās dzirdējis, Klaucēns piederot pie viņa paskolotiem saimniekiem. Tad tad laikam gan jau bij atsvabinājies no trāna smakas. Bez tam šis saimnieks bij dēls tam saimniekam, kuru mirušais barons visvairāk bij cienījis. Jaunais lielskungs piedūra pirkstu pie zvana pogas, pēc kam slaikais sulainis atkal parādījās.
«Ved viņu šurp ēdamistabā,» viņš pavēlēja.
«Jā, baronlielskungs,» sulainis atbildēja, viegli palocīdamies, un izgāja ārā.
Barons aizvirzījās aiz garenā ēdamgalda. Šim vīram galu galā tomēr ar trānu smērēti zābaki varēja būt kājās, un tādā gadījumā četri soļi attāluma nebij bez labuma. Tad viņš arī vēl no ļaudīm ar kaut cik necik izglītības sev neļāva bučot roku. Tātad galds nozīmēja mēmu rokas skūpsta atraidījumu, ja saimniekam bij tik daudz smalkjūtības to saprast. Koridorā barons mēdza roku aizlikt aiz muguras, pie tam laipni sacīdams: «Nevajaga, nevajaga.» Bet pie tam viņš allaž sajuta kaut ko nepatīkamu un pagrūtināja tādēļ cik spēdams šādu skatu atkārtošanos.
Pēc maza brīža atvērās durvis un vienkārši, bet godīgi ģērbies vīrs ienāca un palika pie durvīm stāvam.
«Labdien, cienīts baronlielskungs.»
«Labdien.»
Sveicinājums skanēja ļoti pieklājīgi, viņa atņemšana laipni. Kungs un nomnieks ieskatījās viens otrā. Barons raudzījās saules nodegušā, veselīgā, glītā zemnieka ģīmī, kurā bij lasāms spēks un pašapziņa, saimnieks - smalkos, bālos vaibstos, lielās, laipnās acīs un uz muti, kura jāva noģimst, ka tā raduse pavēlēt.
«Jūs esiet Klaucēnu saimnieks Andriksons?» sacīja barons.
«Jā, cienīts baronlielskungs.»
«Man prieks jūs redzēt, Andrikson. Esmu jau par jums dzirdējis. Jūs esiet krietns, uzcītīgs saimnieks.»
Andriksons nokaunējās un nomurmināja kaut ko pie sevis. Tad viņš sacīja:
«Jāstrādā ir, baronlielskungs, citādi šos laikos neiet.»
«Jā, iet grūti,» barons atbildēja. «Ir grūti laiki tikpat maziem, kā arī lieliem zemkopjiem... Vai jūs jau ilgi Klaucēnus valdiet?»
«Mans tēvs nomira divi gadi atpakaļ, cienīts baronlielskungs.»
«Un tad jums ir diezgan laika bijis, tad no viņa gruntīgi esiet varējuši iemācīties saimniekot. Kā tad jums iet?»
«Cienīts baronlielskungs man atlaidīs atbildi uz šo jautājumu.»
«Par ko?»
«Tādēļ, ka es baronlielkunga priekšā negribētu būt... rādīties par nepateicīgu. Baronlielskungs mums šopavasar atlaidis divi rubļi no dāldera, tad jau jūsu priekšā nedrīkst sūroties par sliktām cerībām uz rudens pļauju.»
«Vai tad jūsu lauki stāv slikti, Andrikson?»
«Lietus nelīst, baronlielskungs. Un man turklāt gandrīz māla zeme vien ir.»
«Tā, tā, hm. Bet lauki vēl var atžirgt. Mums tagad tik ilgi sauss un karsts laiks bijis, ka katru dienu pērkoni drīkstam sagaidīt. Šodien, zināms, tas vēl neuznāks,» viņš nobeidza smaidīdams, barometra pareģojuma atcerēdamies.
«Derēt jau tas lietus gan derēs, bet visu atlabot tas vairs nespēs, baronlielskungs.»
«Tas ir slikti,» barons atteica. «Tas ir slikti, Andrikson. Bet jūs sakiet, jūs neesiet nācis, lai tādēļ pie manis sūdzētos. Kas tad jums cits ir ko teikt, mīļo Andrikson?»
«Cienīts baronlielskungs...» sacīja saimnieks, norāva valodu un pārtvīka vispār sejam.
«Runājiet tikai gluži droši, Andrikson. Esmu tak saviem saimniekiem jau rādījis, ka man labi nodomi ar visiem. Bet jūs kā tā vīra dēls, tā saimnieka, kuru mans tēvs vienmēr pieskaitījis pie saviem labākiem ļaudīm, jūs es katrā laikā it sevišķi aizstāvēšu. Tas ir, ja jums kādas aizstāvēšanas vajadzīgs. Man liekas, jūs esiet savā tēvā atsities. Vismazāk jūsu izskats to liecina. Kas jums ir? Runājiet bez kaut kāda lieka... runājiet bez bailēm.»
Saimnieks bij vienas rokas pirkstus savilcis dūrē un berzēja to mehāniski pie otras rokas delnas.
«Cienīts baronlielskungs,» viņš sacīja, «es neesmu atnācis jūsu priekšā sūdzēties un esmu atkal tādēļ atnācis. Man jāžēlojas par jūsu mežkungu.»
«Par mežkungu? Ko tad tas?... Vai viņš liedzas jums kaut ko dot, kas jums vajadzīgs?»
«Viņš draudē, ka mani apsūdzēšot pie tiesas.»
«Nu, nu! Kāpēc tad?»
«Tādēļ, ka es nelikumīgā vīzē esot cirtis ozolus.»
Barona stāvs gandrīz par nemanāmu mazumu tapa stingrāks.