«Še gan manam tēvam vislabāk patiktu,» tās domas Ješkam pēkšņi nejauši iešāvās galvā un izzuda atkal tikpat ātri. Saimes istabā sēdēja ļoti veca māmiņa un lāpīja maisus. Ješka sveicināja un vaicāja, vai šis ar Mariju varētot tikties.
«Tā ir dārzā un izstiepj balinājamos audeklus,» vecenīte atbildēja un rādija ar roku, uz kuru pusi Ješkam bij jāiet. Ješka atkal izgāja no istabas, iegāja dārzā aiz istabas, kur tas starp jaunām ābelītēm sieviešu stāvu redzēja lokāmies.
«Tā viņa ir,» Ješka domāja, viņa sirds sāka ātrāk pukstēt, un viņš steidzās uz priekšu. Jā, tā viņa bija! Viņa bij ceļos nometusies un piesprauda ar maziem kāsīšiem audekla malās ievērtos cilpiņus pie zemes. Kad Ješka bij pienācis, viņa pacēla acis un sacīja:
«Tātad tu par tiesu esi atnācis, Ješka?»
Ješka, kuram Marija dienu un nakti nebij izgājusi no prāta, tagad, savu līgaviņu dzīvām miesām redzēdams savā priekšā stāvot, nespēja ne vārda izrunāt, galva tam sāka iet riņķī. Viņai bij tās pašas drēbes mugurā, kas toreiz, bet, lai gan tās izskatījās drusku nabadzīgas, Ješkam tās izlikās ļoti glītas, it sevišķi galvas lakats, zem kura viņas zilās acis zibēja laimē un priekā. Nevarēdams ne vārdiņa izrunāt, viņš tai sniedza abas rokas pretī, un, kad viņa tam savu roku neliedza, Ješka viņu piecēla un aplika savu kreiso roku ap viņas kaklu.
«Te nu es esmu,» Ješka čukstēja.
«Jā, to gan redzu, ka esi atnācis.»
«Un nu esmu tavs brūtgans,» un pie šiem vārdiem Ješka noskūpstīja Mariju vairāk reižu, un viņa tam to neliedza.
«Tātad tu mani patiesi gribi ņemt?» Marija sacīja un nopūtās. «Un nu tev manis dēļ daudz būs jācieš. Nāc iesim tur aiz tā cerīnu krūma un tad tur aprunāsimies.»
Netālu no akas iztekas, siržu lapaino cerīnu krūma apēnots, stāvēja sols, uz tā Ješka ar Mariju nosēdās. Viņš turēja viņas roku savā, viņu mīļi uzlūkodams.
«Man papriekšu bij jāzina, vai tu pie manis nāksi vai ne,» viņš sacīja, «un tad tik vēl ar tēvu varu runāt. Viņš nu gan priekš manis Trauklaižu Madi izmeklējis un sarunājis - bet kas man par to bēdas! Man par itin neko nav bēdas, kad tik tu man piederi, es tā acumirkļa gandrīz nemaz nevaru sagaidīt, kad tēvam teikšu, ka tevi ņemšu un nevienu citu.»
«Bet kad tēvs tevi aizdzen?»
«Lai viņš dzen, ja grib, es tur nekā nevaru darīt. Ir jau diezgan tādu, kas naudas dēļ precē, bet man ir savāda daba, tā grib kaut ko savādu, un - un tas savādais tu esi, sirsniņ!... Lai Trauklaižu Made sēstas uz trim naudas maisiem un lai tu viņai stāvi līdzās, pienenīti rokā, tad tomēr tu man esi kā kāda ķēniņa meita, bet Trauklaižu Made ir tikai - Trauklaižu Made!» - Uzmanīgi Marija klausījās Ješkas vārdos, lepns prieks spīdēja viņas zilajās acīs.
«Bet nu ir diezgan,» viņa sacīja, kad viņi vēl kādu laiku mīlestības vārdus un bučiņas bij mainījuši, «man tak arī vēl jāiet uz sienu un tev uz māju un jāpastāsta tēvam un mātei, ko tu nodomājis. Kad es ar vecākiem ierunājies, tad atkal atnāci un izstāsti, kā tev gājis, bet nestāsti līdz tam laikam nevienam, ka esmu tava brūte, citādi man neies labi.»
«Kādēļ?»
«Nu ej nu vien tagad un neprasi, gan to vēlāk dabūsi zināt.»
Ješka vismīļāk Mariju tūliņ būtu sev vedis līdz un uz māti, bet to jau nu nevarēja, un tātad viņam vienam pašam bij jāaiziet no Jaunzemjiem.
Kad viņš no pagalma bij izgājis, viņš Mariju ļoti jautri dzirdēja līgojot:
Auklē baltu, dēlu māt,
Manu miežu arājiņu.
Balta guļ tava sagša
Mana pūra dibenā.
Ješka apstājās un klausījās. Kad līgošana bij apkIususi, viņš gāja tālāk...
Diena pa tam bij palikuse arvienu karstāka, ne vēsmiņa nebij manāma. Spīdošie padebešu kluči pie apvārsnes vairs nebij tik spodri, bet tērpās zilgani pelēkās krāsās, siseņi zālē dikti sisināja. Ješka, kurš šās dabas zīmes labi prata tulkot, paātrināja savus soļus, bet nokļuva tomēr tik vēl ap pusdienas laiku pie kunga pļavām. Cilvēki, kuriem viņam bij jāiet garām, strādāja vienos sviedros, kūpēdami zirgi smagās gabanas rikšos vilka uz kaudžu vietām, kur pa diviem, pa trim vīriešiem smaržīgo sienu sāka mest kaudzēs.
Te uz reizi liels un smags piliens nokrita uz Ješkas degošā vaiga, pelēks šķidrauts aizstiepās zilajām debesim priekšā. Uz kāda pakalnīša, netālu no Ogres malas, stāvēja liels kunga siena šķūnis. Durvis tam bij izceltas, jo nupat kā sāka tajā gabanas vest iekšā. Acis apžilbinošs zibens tagad pāršķēla tumšos mākoņus, vareni norībēja pērkons, lietus sāka kā ar spaiņiem gāzt. Uz pļavām sacēlās lieliska kustēšanās, no visām pusēm cilvēki steidzās uz šķūni, zemākās vietas pārplūda un līdzinājās maziem ezeriņiem, grāvjos cēlās ūdens, zem visiem tiltiņiem šņāca, šļāca, burbuļoja un čurkstēja. Ātri šķūnis pildījās ļaudīm, it kā kad ūdens plūdi būtu uznākuši un šķūnis būtu bijis glābošais Noasa šķirsts. Sievas, kuras brunčus par galvām pārsegušas, šķūnī ieskrēja, ķērca, vīri bārās, puiši un meitas smējās. Visi tuvīnie un tālīnie nāburgi, kuriem pļavu gabali bija nodalīti no kunga pļavām, saradās šķūnī, bet bij arī bijis vajadzīgs glābties, jo gaisos sacēlās nedzirdēta rūkoņa un šņākoņa: auka kauca un svelpa, zibeņi gluži balti stiepās zemē, un slapjā zeme kūpēja - zeme un debesis likās jūkot un savienojoties.