Ješka, kurš ar pāra spēcīgiem lēcieniem šķūni sasniedza, tur atdūrās paresnā, brašā vīrā ar zili strīpotām pakulu biksēm.
«Tēv,» viņš izbrīnojies sacīja, «kur tu te?»
«Es? Kas nu par mani, bet kur tu te ieradies?» vecais Kļaviņš sajucis atbildēja.
«Biju Jaunzemos, tēt.»
«Nu, vēlāk tam gājienam arī vēl laika bij diezgan: kamēr tu, nekā neteicis, aizbižo, tikām, vej še, salīst mūsu labākais siens.» Un saīdzis viņš nodarbojās gar savu pīpi, kura līdz ar viņa sienu bij salijusi. Ješka satvēra tēvu aiz krekla piedurknes un ievilka to kaktā.
«Tēt,» viņš runāja klusā, bet noteiktā balsī, «kad nu tev tā lieta reiz jāzin, jāzin, - meļņa dēļ Jaunzemjos nebiju.»
«Nu un kādēļ tad?»
«Vienas meitas dēļ, tēt.»
Vecais Kļaviņš iesmējās.
«To tu iestāstīsi kādam citam, ne man.»
«Un es viņu gribu precēt, tēt...»
Tēvs viņu uzlūkoja stingriem skatieniem.
«Man liekas, tu sāci tagad muldēt,» viņš sacīja.
«Viņa ir bāraine,» Ješka droši turpināja, «un ir Jaunzemos pie Šīroniem par meitu, es vēl savā mūžā tādas neesmu redzējis, kāda viņa ir, un es viņu esmu sarunājis, un es viņu ņemšu, jo tā man ir mīļāka nekā mana dzīvība.»
Vecais Kļaviņš skatījās dēlā kā pusdulls.
«Ješka, vai tu esi traks palicis, vai?...» viņš pēdīgi auksti sacīja.
«Es tevi no sirds lūdzu, tēt,» dēls atkal uzsāka, «neliedz man viņas precēt, jo tas tomēr nekā nelīdzēs. Es negribu Trauklaižu Mades, es nevienas negribu kā tik šitās vien. No mazām dienām tev esmu bijis paklausīgs dēls, es arī tagad tevis negribētu sakaitināt, bet šai lietā manai gribai jānotiek.»
Nu vecais Kļaviņš atkāpās soli atpakaļ, ģīmis tam tapa sarkans kā ugunsgrēks.
«Ješka,» viņš tikko varēja izdvest, «Ješka, man liekas, tu esi piedzēries.»
«Ja tu mīlestību turi par vienu dzērienu, tad gan būšu sadzēries, tur nekā nevar darīt.»
«Un tomēr tur tiks kas darīts,» vecais spēcīgi atbildēja, «kalpa vīra meitas tu man neievedīsi mājā par vedeklu, to es tev saku. Viens no diviem: vai nu tu to meitieti atstāj, vai no manis nesagaidi ne plika graša! Tas ir kā āmen baznīcā; nu tu to zini un vari darīt, kā tev patīk.»
Ješka cieta klusu, viņš pacēla galvu un skatījās lietū; bij gluži tā, kā kad viņš gribētu doties laukā, bet pelēkais, tekošais priekškars arvienu vēl šķīra pasauli no šķūņa. Arvienu vairāk cilvēku ieradās glābošā telpā, vecais Kļaviņš varēja skatīties kur skatīdamies, visapkārt bij pazīstami ģīmji. Te bij Mežmaļu Lapiņš ar sievu un abām meitām, kuras bez mitēšanās smējās un pļāpāja, tur Avens, saulē nodedzis un vīrišķs. Bet kas vecā Kļaviņa dusmas lieliski pavairoja: ienāca arī lielā Bizuļu Trīne, vēl lielāka zemnieku puiša pavadīta, un proti, tas bija tas pats, kas četrus pūrus rudzu uz muguras nesa un turklāt vēl smējās; visiem šiem bij Ogres malā pļavas vai, kā jau teikts, no kunga pļavām nodalīti gabali. Viss šķūnis tagad bij pilns, vecais Kļaviņš ar dēlu drūzmā tika izšķirti, kas viņiem arī bij gluži pa prātam. Vispēdīgi, kad ārā jau sāka mesties gaišāks un lietus stāties, viegli kā cielava šķūnī vēl viena meita ietecēja, kura līdz šim sāņus zem kokiem bij stāvējuse. Ješka redzēja, ka tā bija viņa Marija, bet, tādēļ ka tā laikam no ļaudīm kaunējās, viņa Ješkam pamāja ar acīm, lai nenākot pie šās klāt, un pazuda drīzi cilvēku pūlī.
Te piepeši saule iespīdēja pa durvīm šķūnī, lai gan aiz tā lietus vēl mirgāja, un daži jau no tā runāja, esot jāsāk iet, kad tie, kuri durvīm stāvēja vistuvāk, tikpat piepeši nelabi iekliedzās un ar joni spiedās uz šķūņa iekšieni, tā ka acumirklī vispārīga lieliska spiešanās un kliegšana izcēlās. Kas tad nu, Dieva kunga dēļ, bij noticis, ka tie cilvēki, kuri nupat vēl tik jautri bij pļāpājuši un smējušies, tik lieliski izbijās? Dažas sievas jau paģība, bet arī vīriem drebēja ceļi un nošļuka rokas bez spēka gar sāniem.
Kas to ar miesīgām acīm nav redzējis, tas no apraksta vien tā skata briesmīgumu nevar nojēgt.
Saules gaišajiem stariem nejauki apspīdēts, šķūņa durvis stāvēja viens no lielās sugas suņiem, kuri, jau veseli būdami, daudz stiprāki par vienkāršiem ganu suņiem, bet šitas, to uz pirmo acumirkli varēja redzēt, bij traks, neglābjami traks... Arī gluži muļķam vajadzēja noskārst no lopa neskaidrajām, sarkanajām acīm, iekritušajām paslēpenēm, sašļukušajiem krustiem, kājstarpī iemiegtās astes un iz vaļējās mutes tekošām slienām, ka še parādījās nāve visubriesmīgākajā izskatā. Likās, ka suns bij tai stāvoklī, kurā ar trakumu saslimuši radījumi kā akli gāžas visam virsū, kas dzīvs, bez žēlastības kozdami un nāvēdami.
Ko nu palīdzēja visiem tiem bagātajiem saimniekiem, kuri še bij saskrējuši, ko nu tiem palīdzēja viņu zelts un sudrabs? Ko palīdzēja vecajam Kļaviņam, kas bagātu vedeklu bij gribējis, Trauklaižu Made? Auksti drebuļi viņam skrēja pār kauliem. Un Bizuļu Trīnei ar savu milzīgo brūtganu, ko nu tiem abiem Samsona dzimuma cilvēkiem palīdzēja viņu spēks? Bāli kā miroņi tie spiedās pie sienas.
Nu sievas sāka kliegt:
«Ak kungs Jēziņ... vai Dieviņ, viņš mums skries virsū! Vai die, vai die, glābiet, glābiet! Nu esam pagalam! Ak tu debesu tētīt, palīdzi, palīdzi!»
Un vecais debesu tētiņš dzirdēja kliegšanu, un, tā ka viņš visā šai ļaužu pūlī nezināja neviena cita kā tikai Kļaviņu Ješkas, kas būtu paklausīgs izpildīt viņa pavēli, viņš to sauca pie vārda, lai gan tikai Ješka vien šo sava augstākā kara kunga saucienu dzirdēja: «Labprātīgais, nāc priekšā - Ješka Kļaviņ, kur tu esi? Tu ar tām šaurajām krūtīm, tu, kas priekš zaldātiem biji nederīgs, tagad tu man deri!»