Bet, kad nu vecais Kļaviņš bez izskaidrošanas nebij ar mieru, Šīroniete, kura labprāt runāja un kurai vārdi jau bija deguši mēles galā, sāka stāstīt:
«Tas, lūk, bij tā. Viņa ir mūsu vienīgais bērns un ir labprāt allaž pēc sava prāta visu darījusi, un, uz ko viņa reizēm ietiepās, tam bij jānotiek, bet citādi viņa vienumēr bij paklausīgs meitens. Mēs nu gribējām, lai viņa drusku peināka paliek, un aizdevām uz Rīgu, lai mācās pār šņeiderieni. Un tur, Rīgā, viņai tās mamzeles iestāstījušas visādus niekus: «Tu esi bagāta mātes meita, tevis neviens neņems patikšanas, bet tik naudas dēļ vien,» - un saprotams, tas meitenam iet pie sirds. Par šņeiderieni viņai negribas mācīties, nepatīk sēdēt, ņemas reiz krietni pēc Jaunzemjiem sažēloties, iesēstas vagonā un ienāk kājām mājā. Es prasu: «Vai tu jau iemācījies šūt?» Bet viņa tik atmet ar roku, sāk pa māju saimniekot, ka prieks ko redzēt, un, kad siena laiks klāt, iet siena pļaut un kast un nestāv mājā, dari ko gribi. Bet šad un tad, kad tā ar mani iesāk runāt, viņa saka: «Māt, es neprecēšos. Ja mani kāds gribēs ņemt, tad viņš to gribēs manas naudas dēļ. Ja mani kāds gribēs, nezinādams, kas es esmu, pie tā es iešu...» Te nu laikam Dievs bij nolicis, ka Ješkam ar viņu uz kunga pļavas bij jāsatiekas, un, kā jau tas mēdz notikt, viņš viņai patīk, un viņa domā: «Pag, redzēšu, vai es kādam ir bez saviem naudas maisiem varēšu patikt?» - un izdodas par Zirnīšu Mariju - tā, lūk, sauc mūsu vienu kalponi. Nu un, ko domā, viņai laimējas, un Ješkam viņa patīk, un viņš viņu uzrunā. Marija saka «jā», un to citu jūs zināt, tik tā vēl nezināt, viņa mums visu tūliņ izstāstīja un lūdza, lai mēs šai palīdzot. Nu, mums jūsu dēls bij pa prātam, lai gan toreiz vēl nezinājām, kas viņš par vīru, tik tas mums, večiem, ļoti patika, ka viņš uz bagātību neskatījās, no tā mēs redzējām, ka viņam laba sirds un ka tur Dievs savas svētības neliegs...»
«Jā, tādu meitasvīru es ar lielāko prieku saņemu,» te Šīrons sievu pārtrauca, Ješkam spēcīgi roku kratīdams. «Mana sieva un es,» viņš tad turpināja, «jau sen esam vēlējušies uz Cēsītēm, kur manam sievasbrāļam pieder skaista māja, iet dzīvot, bet negribējās svešām rokām Jaunzemju atstāt. Tagad Marijai ar Ješku še jādzīvo, mēs, vecie, tapsim pilsētnieki... Ejat, bērni, ej, Marij, un izrādi savam brūtganam jūsu mājas jaukumus. Dievs lai jūs svētī!»
«Āmen,» abas mātes sacīja un slaucīja ar priekšautu stūriem acis...
Kad vakarā vēlu vecais Kļaviņš bij pārbraucis mājā un apgulies, viņš sacīja uz sievu:
«Vai zini, māt, mūsu Ješka atsver desmit zaldātu, viss pagasts tagad no viņa runās un viņa lielīs.»
«Es jau tev vienmēr esmu teikusi,» dievbijīgā un šai acumirklī ļoti laimīgā māte atbildēja, «viņš ir savādāks nekā citi vīrieši, bet viņš tādēļ nav sliktāks par citiem.»
«Sliktāks!... Lai Dievs man piedod to netaisnību, ko viņam esmu padarījis, viņš ir tas krietnākais puisis, esmu lepns uz savu dēlu, lai Dievs svētī manu Ješku!»
Jā, lai Dievs tevī svētī, Ješka, tevi un tavu skaisto līgaviņu!
JOCĪGI KAPU UZRAKSTI
Līdzās nopietnajiem kapu uzrakstiem, kuri mums it kā ar mūsu mīļo mirušo balsi atgādina iznīcību un sauc viņu dārgās ēnas atmiņā, atrodas daudzās vietās Vācijā arī tādi uzraksti, kurus lasot negribot mute savelkas uz smaidu. Še daži paraugi latviskā tulkojumā, pie kam jāpiezīmē, ka oriģinālā šie panti skan vēl jocīgāk.
Uz kāda kalēja krusta lasāms šāds pants:
Še kalējs Mārtiņš kapā krita,
Kas bērnus, siev un laktu sita.
Kādā Bavārijas kapsētā lasāms sekošais pants, ko kāds vīrs, vārdā Vērsis (Ochs), savam dēlēnam licis par piemiņu:
Še atdus mazais Vērsuliņš,
Tā lielā Vērša dēluliņš.
Nav debestēvs to gribējis,
Ka tas par Vērsi izaudzis.
Ļoti vaļsirdīgs ir sekošais kapa uzraksts:
Še Eranci Matu aprakt lēma,
Tas žūpošanā galu ņēma,
Lai Dievs tas kungs to apžēlo
Un viņam glāzi šņabja do'?
Uz jauniem piedzīvojumiem aizrāda šāds uzraksts:
Šinī kapā Aniķu Pēteri lika,
Vēlāk sieva arī te aprakta tika.
Viņu apraka tuvu pie viņa sāniem!
Vai tik nu mūžīgais miers viņam
nepārvērtīsies par māņiem?
Un Hallē kāds amatnieks savai sievai dāvājis sekošu kapa uzrakstu:
Kā dzirnutiņas manai sievai tā mute skrēja,
Še, paldies Dievam, tai apklust vajadzēja.
Bēdz, mīļo lasītāj, citādi tā celsies kājās
Un rāsies ar tevi, kā viņa ar mani rājās.
Kādam ormanim, kas Alpu kalnos, no savas brūtes Līzes aizbraukdams, dabūjis ātru galu, dāvāts šāds pantiņš:
Ak grēcīgais cilvēks, ņemi to omā:
Ceļš uz mūžību nav tik garš, kā tu domā!
Ap pieciem vēl pie Līzes,
Ap sešiem iekš paradīzes.
Kāds cits nelaimes gadījums atradis kapa uzrakstā šādu izteiksmi:
Ak Dievs, mazini Jozefa Lenca brūtes bēdas.
Garš viņš bija septiņas pēdas.
Zirgs viņam, tādēļ ka tas nāvīgi spēra,
Ar pakaļkājām debess vārtus vaļā vēra.
Ļoti ļauni piedzīvojumi laulībā bijuši vīram, kas šādus vārdus licis iekalt savā kapa akmenī: «Še dus Dieva mierā Johans Kalkbrenners. 26 gadus tas dzīvoja kā cilvēks un 37 kā laulāts vīrs.»