Lieli antizemīti bijuši ļaudis, kas taisījuši šādu uzrakstu uz kādas piemiņas tāfeles: «1853. aukstā gadā še noslīkuši divi cilvēki un divi žīdi.»
Kādam rokpelnim Leinam par piemiņu sacerēts pants ar šādu zīmīgu zimboliku:
Nu dvēsele no miesām šķirta.
Viņš labprāt dzēra un trumpas cirta.
Viņš pīķa kalpiņš te tik bija,
Par dūzi to nāve pataisīja.
Kaut kur Tirolē kādā kapsētā lasāmas šādas rindiņas:
Še dus tas Jozefs Alois Bitte,
Kas Bosnijā kā zaldāts krite.
Tā miesas grausts caur lodi gruvis,
Dievs zina, kur viņš aprakts kļuvis.
Un tādu uzrakstu var vēl simtiem sakrāt. Viņi miera vietas negāna, tie nāves sētā tikai neapzinīgi izteic tautas nesalauzto dzīves spēku arī kaulainās sievas izkapts tuvumā. Tā nav nedz frivolitāte, nedz sirds rupjība, tikai nemākslota, vientiesīga tautas izteikšanās kārta.
KĀ VECAIS ZEMĪTIS PAŠU NELABO REDZĒJIS
JAUNGADA STĀSTIŅŠ
Zemīšu Marija bija visa lielā pagasta slavenākā meita. Tas pat skauģam bij jāatzīst. Jo viņa bija ne tikai vien bagāta - Danderu mājas vienīgā mantiniece, - bet turklāt arī skaista, gudra, laipna un godīga.
Un tomēr viņa jau bija pilnus divdesmit trīs gadus veca un nebij vēl iemantojuse jauko tiesību nēsāt aubi. Varēt jau nu gan bij varējuse, bet nebij gribējuse. Visus preceniekus, to starpā pašu pagasta un ārļaužu bagātākos saimniekus, viņa atraidīja ar tādu cietību, ka dažā galvā sacēlās domas, Marija gribot palikt neprecējusies. Bet Marijas prāts nestāvēja vis uz neprecēšanos. Viņas domas bij precēt Vītolu Pēteri - Vītolu Pēteri, kas nekas nebij un kam nekas nebij, tas ir, viņš bija tikai vienkāršs kalps ar vecu, bezspēcīgu māti un jaunu, vēl bezspēcīgāku brāli. Var arī vēl minēt, ka viņam bij glīts ģīmis un ļoti laba slava.
Viņš kopā ar Mariju vienu vasaru bij gājis ganos, vēlāk gadu bij dienējis pie Zemīša par puisi un, Jurģos iziedams, līdz ar savu algu Marijas sirdi aiznesis līdzi. Algu tas bij sūri, grūti pelnījis, sirdi tāpat paņēmis un, lai nevienam nebūtu tiesības viņu tādēļ saukt par zagli, savu sirdi pie Marijas atstājis.
Kad svešām acīm šitā siržu samīšana arī palika slēpta, Zemīša acīm - Zemītene savas jau uz mūžu bij slēguse - tā vis nepalika. Lai Dievs pasargā! Viņa meita iemīlējusēs vienkāršā kalpa cilvēkā, vazaņķī - nedod tu tētīt - ubagā!... Jā, ubagā, jo par tādu vecais Pēteri turēja, tādēļ ka tas uz labu slavu nelika ne mazākā svara un viņam par glītu ģīmi nebija ne vājākā jēdziena. Tai lietai ar Vītolu vajadzēja darīt galu. Un vecais Zemīts ķērās pie darba. Papriekšu ar labu, jo viņš sirsnīgi mīlēja savu bērnu, bet tad ar jaunu, jo viņa veltīgās pūles to sāka kaitināt un tēvišķo mīlestību nospiest. Bet, kas palika cieta kā akmens, tā bija Marija.
Nei uguns, ūdens mūs var šķirt,
Nei ļauni cilvēki... -
viņa kādā dienā uz tēva garajiem pātariem droši atbildēja. «Liec jel manai sirdei miera, tēt. Es jau saprotu, tavas domas ir labas. Tu gribētu mani ar lielmani saprecināt, un tad tev būtu meitasvīrs, ar ko tu vari lepoties. Bet es, tēt, neņemšu vīru, ar ko vari lepoties, bet iešu pie tāda, kas man patīk. Kādēļ tad man precēt bagātu, kad man pašai diezgan mantas! Es aplaimošu nabaga puisi!»
«Tā, gribētu redzēt, kur tu to mantu priekš viņa aplaimošanas ņemsi!» tēvs rūca. «Vai es tevis katrā acumirklī nevaru pataisīt par nabadzi, ko? Vai nevaru?»
«Tētiņ, kam nu šitā atkal jokojies!» Marija sacīja glaimodama un satvēra tēva roku, un gribēja to glaudīt.
«Ar to tu nekā nepanāksi,» tēvs iesaucās, roku atraudams, bet mazāk dusmīgs nekā papriekšu. «Ja tu to Vītolu pret manu gribu ņemsi, tad redzēsi, vai jokoju vai ne.»
«Bet es jau nekad neesmu teikuse, ka Pēteri bez tavas atļaujas precēšu, es gaidīšu, kamēr tu -»
«Mirsi!» tēvs, atkal sadusmojies, meitu pārtrauca.
«Branga meita, kas tēva nāves gaida.»
«Ak tētiņ, tā jau nemaz negribēju teikt. Gribēju sacīt: gaidīšu, kamēr tu dosi savu atļauju.»
«Uz tādām blēņām necerē,» Zemīts cieti atbildēja. «Tu zini, Sieriņam tevi esmu apsolījis un savu vārdu turēšu!»
«Nu tad, kad no tevis nekā nevar cerēt, tad cerēšu uz Dieva palīdzību,» meita sacīja raudulīgā balsī un aizsedza ar priekšautu acis.
«Dievam gar tavu precēšanos nav nekādas daļas,» vecais sapīcis izgrūda.
«Kam tad? Vai velnam?» Marija atsedza ģīmi un skatījās izbrīnējusēs tēvā.
«Kam? Velnam?» šis ātri iesaucās. «Vai es tā teicu pļāpa, ko?» Un žigli viņš izsteidzās no istabas ārā, durvis aiz sevis tā aizsizdams, ka logam rūtis nodārdēja.
Šitādas un tamlīdzīgas sabāršanās atkārtojās šad un tad, bet nedz tēvs caur tām ko panāca, nedz meita. Marija tādēļ lūkoja izvairīties no šādām nepatīkamām sarunām, jo viņa atzina, ka tās bij kaitīgas, jo tai ikreiz neizdevās palikt mierīgai un viņas piktums tēvu padarīja vēl stūrgalvīgāku. Marija apņēmās cerēt un paciesties, un gaidīt. Viņa jau vēl bija tik jauna, tāpat Pēteris! Vai nu tie apprecēsies gadu agrāk vai vēlāk, tas tak nebija ne no kāda svara. Bet gaidīšana prasa daudz pacietības, un tiem, kas samīlējušies, kā zināms, tās nav visai daudz. Pēc pusotra gada Marija ar savu pacietību bija galā.
«Nu gan vairs nezinu, ko iesākt, ko ne,» viņa gaudās uz Pēteri, satikdamās ar to kādā svētdienas pēcpusdienā. Satikšanās, saprotams, notika, tēvam nezinot, pa lielākai daļai Danderu smēdē, kuras īrnieks bija Pētera skolas biedris un draugs. «Kas lai notiek, kad mums vēl pusotra gada, varbūt arī vēl ilgāk jāgaida! Es to vairs nevaru izturēt, un, ja tēvs drīzi nedos savas atļaujas, tad precēsimies bez tās. Diezgan ilgi esmu bijuse viņa paklausīgā meita.»