«Diezgan tagad tādas lēkāšanas! Andž, uzraun kazaku!»
Andžs paklausīja.
«Nu, kas dancos kazaku?» vecais jautāja, istabas vidū iestādamies. «Made, mēs agrāk abi kopā brangi dancojām, vai kājas vēl klausa?... Nē?... Blēņas! Esmu tikpat vecs kā tu, bet kazaku dancoju kā puika. Vai gribi redzēt?»
Un, pirms vēl kāds varēja izteikt jā vai nē, Zemīts ar lielu izveicību sāka dancot.
«Jau iesilis,» Marija čukstēja, kalējam ātri garām aizslīdēdama un saimniekistabā pazuzdama. Te viņš ātri uzrāva spičku un atstūma pulksteņa rādītājus gandrīz ap veselu stundu atpakaļ. Tad tā atkal steidzās atpakaļ saimes istabā.
Saimnieks patlaban laida savu pēdējo ratu pār istabu un tad, dziļi atņemdams elpu, atkrita krēslā.
«Nudien, tas bij brangi,» kalējs sacīja un piegāja ar pilnu glāzi pie Zemīša. «Lai tavas kājas vēl ilgi pastāv tik veiklas!»
Viņš pielika glāzi pie lūpām, pielēja to tad atkal pilnu un sniedza to vecajam.
«Vai nav tiesa,» šis sacīja lielīgi, glāzi tukšodams, «ne ikkatrs to man var darīt pakaļ, ko?»
«Neviens gan,» kalējs runāja. «Nu vēl uz otras kājas.»
Viņš pildīja atkal glāzi...
Tagad kāds lika priekšā laimes liet. Bet priekšlikums izrādījās par neizpildāmu tādēļ, ka trūka svina.
«Nu tad lūkosim citādi dabūt zināt, kas ar mums uz priekšu notiks,» Andžs sacīja, harmoņikas nolikdams pie malas. «Salasāt cepures!... Ješka, Matīs, Pēter, Juri! Dodat savas šurp!»
Andžs cepures rindā uzlika uz galda un tad zem tām pabāza, citiem neredzot: zem vienas maizi, zem otras atslēgu, zem trešās gredzenu utt., pie tam katras lietas lēti saprotamo nozīmi izskaidrodams.
Nu visiem pēc rindas bij jānāk pie galda un viena cepure jāpaceļ: ko tad zem cepures atrada, tas viņam nākamgad bija gaidāms.
Kamēr tā tie citi kavējās un smējās, tamēr kalējs bij gādājis par vārošu ūdeni, un, kad nu arī Annule ar Ješku bij dabūjuši zināt, ka tiem jaunais gads piešķiršot žagarus, viņš noņēma cepures no galda un to vietā tur uzlika tikpat daudz glāžu. Bij laiks taisīt groku.
Drīzi vien visi Danderu vīrieši sēdēja ap galdu.
Kalējs nosēdās Zemīšam līdzās.
«Jā,» viņš pēc brīža uzsāka, «jauki jau nu gan ir zināt nākamās lietas. Bet šitāda cepuru pacelšana tak vairāk nekas nav kā jokošanās. Ja man būtu dūša, tad gan zinātu, ko darītu.»
«Tad tu laikam ap pusnakti uz istabas mēslu gubas gribētu stāvēt,» kāda meita runāja. «Es tev saku, tur nekas neiznāk. Divas reizes tā stāvēju, bet abas reizes nekā nedzirdēju.»
«Nē,» kalējs atteica, «uz mēsliem nestāvētu. Bet labprāt gan reiz skatītos spieģelī.»
«Spieģelī? Kas ir ar spieģeli?» vairāk balsis reizē jautāja.
«Jūs to nezināt? Tā jau veca, pazīstama lieta,» kalējs mierīgi atbildēja un pielika glāzi pie lūpām. «Jāpaņem spieģelis un jāskatās tajā ap pusnakti starp pulksten divpadsmitiem un vienu tukšā kambarī. Spieģelī tad parādoties tā cilvēka ģīmis, ar kuru nākošā gadā jāsaprecējas... Bet parādīšanās, ko tur dabūjot redzēt, neesot cits nekas kā pats nelabais ar nākamā brūtgana vai brūtes seju.»
«Lai Dievs pasarga!» kāds iesaucās un nospļāvās.
«Kā,» Marija tagad sacīja zobojošā balsī, «vai tev patiesi līdz šim tikai dūšas trūcis šo joku izdarīt? Nu tad gan tevis nevajadzēja saukt par Matīsu, bet par Jānīti garaustiņu. Nudie!»
«Sauc mani, kā tev tīk,» Matīss tikpat zobojoši atbildēja, «ne ikkatram ir tāda dūša kā tev! Tu vardes ar pliku roku nevīžo aizskārt un aiz bailēm no mazas pelītes leci līdz griestiem, tu patiesi ap pusnakti viena pate sēdētu tukšā kambarī!» Viņš uzsāka pilnā kaklā smieties.
«Kas tur ko smieties?» Zemīts asi jautāja, savu sakarsušo ģīmi kalējam piegriezdams. «Kas tur ko smieties, es prasu, ko? Ak tā! Tu netici, ka Marija nav bailīga? Mana meita Marija?... Nu tad saki man, - vai tā ir bailība vai drošība, kad Marija vakarā viena pate uzkāpj uz klētsaugšas un man no turienes nones āboļus, meža āboļus, kas manā zārkā tiek uzglabāti?»
«Un, kad viņa tos āboļus iz tava nākamā k a p a būtu iznesuse, ir tad pie tā palieku: tavai meitai nava tik daudz kuražas, ka viņa to burvestību ar spieģeli varētu izmēģināt, jā!» kalējs, kas tagad arī likās būt iekarsis, izsaucās.
«Tā, vai tu tā domā?»
«Jā, tā domāju gan!»
Saimnieks piecēlās un tuvojās kalējam.
«Vai tu īsti tā domā?» viņš jautāja.
«Nevienu drusciņ citādāki... Kas ir, derēsim, saimniek!» Kalējs arī piecēlās un stiepa pie pēdējiem vārdiem Zemīšam roku pretī. Šis roku atgrūda nost.
«Es nederu!» viņš strupi sacīja. «Marij!»
«Jā, tēt!»
«Apmet sev kaut ko ap pleciem, ej paņem spieģeli un lukturi un parādi kalējam, ka man taisnība. Tu pirtī vari skatīties... Jā?»
«Zināms, tēt, ja tu to gribi. Bet pirts šovakar bij ļoti sūra Made bij slikti kurinājuse.»
«Taisnība, - tad ej uz drēbju klēti, - nē, tur būs par daudz salts, ej labāk uz riju.»
«Kungs Dievs,» Made aizkrāsnē iekliedzās, «uz riju! Tur jau vecais Pūrmanis pakārās!»
«Klusi!» saimnieks vecenei uzbrēca. «Kas tev par to prasa, vecā grezele!... Vai iesi uz riju, meit?»
«Kādēļ ne? Bet cik ilgi tad lai tur sēdu?»
«Līdz es tevi saucu.»
Marija aplikās lakatu, iegāja kambarī pēc luktura un spoguļa un tad, dīvainu mirkli kalējam uzmezdama, izgāja no istabas.
«Nu?» vecais Zemīts jautāja un skatījās lepni visapkārt. «Kam nu ir taisnība?»
Viņš atkal nosēdās pie galda un iedzēra krietnu malku no savas glāzes.
Arī kalējs apsēdās, bet nedzēra. Kā apkaunējies tas nodūra galvu un rakstīja, pirkstu iz glāzes izlijušā slapjumā mērcēdams, mazus klinģerīšus uz galda. Citi vīrieši, nezinādami, ko runāt, ko darīt, skatījās kalēja zīmējumos. Vispārīgs klusums iestājās.