Te saimniekistabā, kuras durvis Marija bij atstājuse pusviru, gluži skaidri pulkstenu dzirdēja sitam.
Divpadsmit.
Vecā Made savā kaktā dzirdami nopūtās. Tad viss atkal apklusa. Puiši pie galda saskatījās, sievieši iečukstēja viena otrai kaut ko ausīs. Likās, kā kad nepatīkamas jūtas uzreiz visus būtu pārņēmušas.
«Lai Dieviņš dod, ka viss labi iziet,» piepeši vecā Made pusbalsī, it kā uz sevi runāja, «bet šitādi joki un lielīšanās nav labi. Nē, nē... Jaungada naktī... Manas māsas pameita, kas pie Vārnas muižas kungiem dienēja, caur šitādu buršanos nomira. Esot lielkungu zālē arī Jaungada naktī spieģelī skatījusēs un sev aiz muguras vīru uz melna zārka ieraudzījuse jājam. Tai pašā gadā nomiruse... Nē, nē.»
«Vīrs uz zārka!» maza meitene kādā gultā iesaucās. «Mem, man bail, nāc apsedz mani.»
Smiekli izcēlās par šo saucienu, bet tūlīt apklusa, tādēļ ka saimnieks ar kalēju nesmējās līdzi. Pirmais skatījās, pieri krunkās savilcis, savā glāzē, pēdējais grozījās savā sēdeklī uz vienu un otru pusi.
«Lai tevi, kas tad nu ar mums noticis, ka neviens vairs negrib ni dzert, ni runāt!» Andžs iesaucās, savu glāzi paceldams. «Tā tā lieta neiet! Uz tavām veselībām, Matīs!»
«Paldies!» kalējs pateicās, savu glāzi piesizdams pie Andža glāzes. Viņš nolika glāzi atkal uz galda.
«Nu, kāpēc tad tu nedzer?»
«Nesmeķē.»
«Ko?... Un kādēļ tad ne?»
«Tādēļ ka - ka - tādēļ ka - - nu jā, tādēļ ka Madei taisnība.»
«Madei? Kas par taisnību?» saimnieks ātri iesaucās.
«Viņai taisnība, ka Jaungada naktī joki nava labi... Es nezinu, kur mans prāts pirmiņ bija... Jaungada nakts tāpat kā Jāņa, Andra un vēl dažas citas naktis, svēta nakts. Jaungada naktī dažas savādas lietas notikušas... Nesaprotu,- kā par Mariju varēju iesākt strīdēties un kā viņa tik ātri bij gatava iet. Kamēr viņa istabu atstājuse, man uznācis tāds ērmots nemiers... Kad viņai rijā kaut kas notiktu - kad viņai tur kas notiktu - -»
Viņš uzlēca stāvu un nemierīgi pa istabu sāka soļot uz priekšu un atpakaļ.
«Nebūs labi, nudie nebūs labi - jānudie!» Made, sadrošināta caur to, ka viņai radās domu biedris, tagad pilnā kaklā sāka dievoties. «Marīte rijā var sabīties! No kā visa nevar sabīties tādā vietā, kur cilvēks pakāries, kur vecais Pūrmanis pakāries! Vai, vai!»
Kalējs apstājās un pārbraucīja ar roku pāri reižu pār pieri.
«Ir taisnība,» viņš runāja un griezās uz durvju pusi, «jā - tur cits nekas neatliek ko darīt. Es iešu!»
«Kas, kas - kur?» saimnieks jautāja.
«Marijai pakaļ,» kalējs atbildēja un satvēra durvju kliņķi.
«Ā!» Andžs iesaucās, un saimnieks kaut ko noņurdēja pie sevis, kas izklausījās gluži kā «paldies Dievam.»
«Bet,» kalējs turpināja brītiņu kliņķi rokā turējis, «bet vai man negribētu - kāds - nākt līdzi, man nudien vienam pašam -» Viņš, kaunīgi smīnēdams, apklusa.
«Bailes!... Urā, Matīs!» Andžs iesaucās smiedamies. «Ar tevi šovakar vairs nemaz neiet lāgā. Vai tev par daudz vai par maz siltuma galvā! ... Es iešu līdz!»
«Es ar, es ar!» tagad balsis runāja cita caur citu - visi Danderu vīrieši bij gatavi pavadīt Andžu.
«Ne, ne, tā ne,» kalējs runāja, durvīm aizstādamies priekšā, «es tikai vienu vienīgu varu ņemt līdzi. Kad mēs visi ietu, tad izceltos troksnis, kas Mariju iztraucēta, un es viņā, pirms to saucu mazdrusciņ vēl gribu nolūkoties, vai viņa patiesi spieģelī skatās jeb vai, galvu aptinusi, kādā kaktā snauž. Pa suta logu vai pa durvju šķirbām to ļoti brangi varēs redzēt... Saimniek, nāc tu līdz!»
«Es? Kāpēc es?»
«Nu, tas tak lēti saprotams,» kalējs atbildēja. «Mēs abi esam vainīgi, ka Marija uz riju gāja, mums abiem arī pienākas viņu atkal atvest uz istabu - vai nav tā?»
«Taisnība gan,» Andžs apstiprināja, «saimniek, tev jāiet mēs citi paliksim istabā.»
Saimnieks pacēlās. Taisnību sakot, viņš labprāt gāja, jo viņam par savu meitu bij patiesi ticis bail, lai gan to no viņa sasarkušā ģīmja nevarēja noskārst.
Kalējs atvēra durvis, abi izgāja ārā.
Pie debesīm stāvēja pusmēness izplatīdams pietiekošu krēslu, lai celiņu uz riju varētu redzēt. Sniegs bij mīksts, iešana pa to viegla un nedzirdama.
«Tātad mēs papriekšu Marijā drusciņ noskatīsimies, pirms viņu sauksim,» kalējs runāja.
«Jā, jā, jā,» saimnieks errīgi atteica, «noskatīsimies, kā viņa guļ...»
Rijas durvis bija cieti aiztaisītas, bet caur trim lielām šķirbām un vienu zara caurumu spīdēja uguns. Bez kāda troksnīša abi durvju priekšā nostājās un lūkojās rijā.
Nekustēdamās uz koka bluķa Marija sēdēja linu mašīnas priekšā. Pie pēdējās bij piesliets spogulis, kurā viņa skatījās. Tauka svece, izņemta no luktura, tikai vāja apgaismoja viņas vistuvāko apkārtni. Rijas aizgorē bija melnākā tumsa.
Te kaut kas zemē nobrākšķējās, it kā kad sauss zars salūztu.
«Nebrākšini jel,» Zemīts ņurdēja.
«Es! Tu jau pats tas biji,» kalējs tikpat klusi atbildēja.
Atkal abi skatījās rijā.
Uzreiz Zemīts satvēra kalēja roku kā stangām un iečukstēja viņam tikko dzirdami ausī:
«Vai tu redzi?...»
«Ko tad?... Neknieb nu tā saimniek!... Ko tad?»
«Tur... to... to... aiz Marijas... to spoku... to!» saimnieks tikko varēja izdvest aiz pārbīšanās. «Vai redzi?»
«Es? Es neredzu itin nekā, saimniek. Tu joko!»
«Klusu!» saimnieks kalēju pārtrauca, un viņa rokas sāka drebēt. «Tas ir velns, jā - pats nelabais Vītola sejā... Skat, kā viņš tur stāv melnā mētelī! Nu ceļ lēnām roku uz augšu, nu - - Marij!»
Saimnieks pēdējo vārdu piepeši izkliedza ar tādu sparu, ka visa rija noskanēja un kalējs, kam varbūt tāds kliedziens nenāca negaidīts, sarāvās. Gandrīz tai pašā acumirklī otrs iekliedziens atskanēja rijā, svece nodzisa, spoguli dzirdēja krītam un saplīstam - durvis, ar sparu atgrūstas, atvērās, Marija no rijas izšāvās ārā, Zemīšam garām, uz istabu projām...