«Meitiņ! Marij! Meitiņ, nebēdz! Nebīsties, nebēdz, es jau tas biju, kas kliedza, pagaidi!» vecais meitai sauca pakaļ, pats arī sākdams lobt, ko kājas nesa...
* * *
Ko lai vairs daudz stāstu!... Marija un Pēteris sasniedza savu mērķi. Vecais Zemīts ilgāki negribēja turēties pretim meitas saprecēšanai ar tādu cilvēku, ko pats liktens viņai bij novēlējis. Zināms, gluži pareiza viņam tā būšana otrā rītā pēc izgulētām paģirām vis neizlikās. Viņš apmeklēja savu tuvīno kaimiņu Zvirgzdiņu, Vītola saimnieku, un sarunā ar to gluži nevainīgi iejautājās, kad Zvirgzdiņos Jaungada vakarā esot aizgājuši gulēt un vai Pēteris bijis mājā.
KĀPĒC, KĀPĒC?
Viņa kristītais vārds bij Gusts, viņas - Mada. Viņš stāvēja kādus pakāpienus augstāk uz sadzīves kāptuvēm nekā viņa, proti, viņš bij bagāta saimnieka vienīgais dēls, viņa - šā saimnieka dienestniece. Mada bij tikai septiņus gadus vecāka par Gustu, vismaz otrtik glīta un droši sešreiz tik gudra nekā viņš. Sevišķi labi viņai veicās rēķināšana, un tātad nebij nekāds brīnums, ka Mada, ap Jurģiem iestājusies pie Gusta tēva dienestā, jau pēc nedēļas laika jo smalki bij aprēķinājuse, ka tai vienīgi labums vien no tā varēja atlēkt, ja viņa astoņpadsmit gadu vecajā zeņķī sacēla pirmās mīlestības karstās liesmas, un tādēļ viņa ne tikai vien labprāt atļāva, ka tas paslepšus viņai spieda roku un skūpstīja viņas muti, bet viņa a r ī spieda Gustam roku un skūpstīja viņu tikpat paslēpšus kā viņš viņu... Tā tas gāja no aprīļa mēneša beigām labu laiku, tad notika kaut kas, caur ko šī jaukā būšana dabūja piepešu galu.
Proti, kādā jaukā dienā skaistajai Madai, govis slaucot, uznāca ģībonis, pie kam viņa izlēja piecus (saimniece gan sacīja septiņus) stopus skaista piena iz slaucinieka. Saimniece bij ārkārtīgi taupīga un ļoti spēcīga sieva, kas ģīboni nepazina un nebūt nevarēja ieredzēt, ka viņas meitas paģība, it sevišķi vēl pie tik viegla un patīkama darba, kāds ir govju slaukšana.
«Kad tādas lietas notiek pie darba, kuru meita, tā sakot, sapņodama var padarīt, kādas tad nenotiek pie grūtāka?» viņa vaicāja. «Un, kad viņa tik neuzmanīgi apietas ar zemnieku mājās visdārgāko šķidrumu, kas tad nenotiek ar putru, ar govju un cūku dzirdāmo? Nu zinu, aiz ko lopi , tik liesi...» Nē, bija gaiši redzams, meita bij par vāju; un neuzmanīgu priekš zemnieku darbiem un bij jāatlaiž. Tūlīt - jo, ko saimniece darīja, to viņa darīja drīzi. Madai tika gada alga līdz pēdējai kapeikai izmaksāta, un saimnieks, kas citādi savus zirgus ļoti taupīja un žēloja, bij tik laipns un piedāvāja Madai zirgu priekš lādes un gultas aizvešanas, piezīmēdams, ka, jo tālāk šīs mantas būtu vedamas, jo patīkamāk tas viņam būtu. Mada uzņēma atstādināšanu no dienesta bez redzama sirds nemiera un sataisījās aiziet. Turpretim jo nesavaldāmāks bij Gusts, dabūjis zināt, ko vecāki nosprieduši. Tas nevarot un nevarot notikt, ka Mada topot aizdzīta, viņš viņu mīlējot, mīlējot to kā savu dzīvību, un viņi esot solījušies un apņēmušies precēties. Uz to tēvs atbildēja, ka tas viss esot blēņas, un māte piemetināja, ka Gusts arī ir bez Madas varot precēties, bērza galā aiz istabas karājoties skaistu skaistās brūtes.
«Tu ar savām brūtēm, māt, nāc drusciņ par vēlu,» dēls uz to spītīgi atbildēja.
«Un tu ar savām domām uz precēšanos drusciņ par agru, pienapuika,» tēvs iesaucās. «Tas meitietis atstās mūsu māju.»
«Labi, bet, kad Madai jāiet, tad es arī iešu.»
«Ko?» tēvs kliedza. «Tu gribi šim meitietim iet līdz? Nu tad es gan zināšu, kas darāms, lai tevi no tādām blēņām atturētu. Vēl tu stāvi manā varā, un, nudie, jānudie, ja tu izdarīsi kādu muļķību, tad es tev tā došu, ka tu trīs nedēļas krēslā nesēdēsi. Saproti?»
«Jā,» Gusts sacīja un, uzmetis acis sienai, pie kuras karājās tēva plinte, izgāja bāls kā līķis no istabas, kur šī saruna bij notikuse.
Tēvs saprata šo skatienu. Viņš piegāja pie sienas, paņēma plinti un ieslēdza to savā skapī.
Made viena pate aizbrauca.
Viņa to darīja mierīgā garā, jo Gusts viņai bij zvērējis palikt viņai uzticams, lai notiktu kas notikdams. Viņš tai arī vēl no savas puses bij devis drusku naudas, un tātad skaistā Mada, kā jau teikts, aizbrauca mierīgā garā. Viņa bija nodomājuse doties uz pilsētu, bet šaubītās iesākumā, kurp doties, vai uz Jēkabmiestu, kur viņai kāda radiniece dzīvoja, vai uz Rīgu, kur viņai neviena pazīstama nebij. Bet. izdzirduse, ka Jēkabmiestā esot daudz sentēva Jēkaba pēcnācēju un maz kristīgas ticības, viņa apņēmās doties uz Rīgu.
Rīgā nokļuvuse, viņa priekš sevis noīrēja mazu jumta istabiņu Maskavas ārpilsētā un dzīvoja tur labu laiku, ne ar vienu nesatikdamās. Ir allaž ļoti prātīgi un ieteicami pilsētās, kuras, kā Rīga, top lielpilsētas, kādu laiku nomaļus noskatīties viņas dzīves strāvā, pirms var iedrošināties tajā doties. Ja tā nedara, tad drīzi var iekļūt pilsētas ļaužu ļaunprātības un niķu valgos. Bet reizēm arī cilvēks, neskatoties uz visu apdomību, šai ļaunprātībai krīt par upuri, kā mēs to tūdaļ pie Madas redzēsim. Proti, kādā rītā agri viņu no miega iztraucēja briesmīgs troksnis. Apdomīgi aiz kādas ziedošas pelargonijas paslēpusēs, Mada skatījās caur lodziņu ārā un redzēja kādā kaimiņu sētā pulku traki uzbudinātu sieviešu, kuri stāvēja ap mazu muskuli. Šis muskulis no visām pusēm ziņkārīgi tapa aplūkots, un vārdi: bērns, izlikts, gorodovojs, policija - bez sakara atsitās Madas ausīs. Uzreiz sieva, kura ik rītus apkaimi apgādāja ar pienu, pacēla roku un rādīja taisni uz Madas lodziņu.