Mada izmisa... viņa ļoti bijās no līķiem un negribēja savā istabiņā ne kājas iecelt, kamēr bērna līķis tur gulēja. Te nu izrādījās, cik svētīga dažreiz iepazīšanās ar glītu dvorņiku var būt. Saviem svārkiem atnācis pakaļ, viņš redzēja Madas vaimanas un tūliņ bij gatavs viņai palīdzēt vārdiem un darbiem. Viņš ne tikai vien apgādāja mazu, skaistu zārciņu, bet piedāvāja viņai arī savu dzīvokli, lai viņa tur pa to laiku uzturētos, kamēr līķis vēl nebij aizvests uz kapsētu. Istabiņa bija gan maza, bet «būdiņā ar atrod rūmi» un tā joprojām... Lai ļaunām mēlēm nebūtu iemesla priekš jaunām valodām, tad Madai bij sacīt, ka viņa esot glītā puiša pusmāsa.
Ar lielām pateicībām Mada pieņēma priekšlikumu.
Pēc bērēm Mada atkal atgriezās savā vecā dzīvokli atpakaļ. Bet viņai tur viss bij tik neomulīgs, pat šausmīgs, ka viņa istabiņu ilgāki nevarēja apdzīvot. Viņa saņēma savas lietas un aizveda tās pie sava pazīstamā, pie kura viņa tik ilgi gribēja palikt, līdz bij noīrējuse citu derīgu korteli. Bet glītais dvorņiks teica, ka viņai nemaz nevajagot meklēt cita korteļa, šī varot, ja šai pie viņa neesot par maz rūmes, pie tā palikt, cik ilgi gribot. Naudu, ko šī caur to aiztaupot, šī varot itin labi citiem mērķiem izlietot, un, tā kā tai pie viņa nepavisam nebij par maz rūmes, tad viņa palika tur.
Pa tam Gusts mājā strādāja un pūlējās cītīgi vien, tapa vīrišks un spēcīgs, un dažu labu bagātu saimnieku godīgās meitas nolūkojās viņā. Bet viņam vienīgi Mada stāvēja prātā, un, kad viņš par nākotni domāja, tad Mada viņam stāvēja kā vienīgais mērķis acu priekšā, kas vērts, ka to sasniedz. Viņš bieži rakstīja Madai un dabūja šad un tad no viņas īsas, bet puslīdz sirsnīgas atbildes. Par to, ka bērns nomiris, viņa nerakstīja nekā. Kāpēc? Nepatīkamu vēsti nekad diezgan vēlu nevar dabūt zināt.
Ar vecākiem Gusts nekad nerunāja par Madu. Un, tā kā viņš vēstules nosūtīja un saņēma, viņiem nezinot, kādas reizes enerģiski izteikto, bet tikpat enerģiski atraidīto vēlēšanos tēva vietā braukt uz Rīgu arī vairs neatkārtoja, tad viņi domāja, ka viņš meitu esot aizmirsis. Bet kā viņi izbrīnējās, kad Gusts kādā dienā viņiem sacīja, ka šis vairs ilgāk tā nevarot izturēt, viņam vajagot Madu atkal redzēt un tādēļ braukt uz Rīgu. Vecāki, manīdami, ka dēls izrunāja ilgi pārdomātu nodomu, tūdaļ viņam neatbildēja, bet aprunājās papriekš savā starpā vieni paši. Tad tēvs Gustam darīja zināmu viņu abu nospriedumu. Gusts varēja braukt, bet tad viņam vaira nebij brīv tēva mājā atgriezties atpakaļ. Vecāki negribēja nekā zināt no dēla, kas viņiem M a d u ieveda mājā par vedeklu. Tas bija viņu nepārgrozāmais nospriedums...
Gusts nebrauca uz pilsētu...
Vienu nedēļu viņš kā mēms staigāja pa māju apkārt, vienu nedēļu un vēl vienu mīlestība uz vecākiem ar mīlestību uz Madu cīnījās grūtā cīniņā. Kā šim cīniņam bij beigties?... Izsamišana locīja viņa sirdi, domājot atstāt māti un tēvu, un vietu, kur viņš divdesmit gadus bij sadzīvojis, un vairs neatgriezties atpakaļ - izsamišana viņu žņaudza, domājot atsacīties no laimes nodzīvot mūžu kopā ar mīlēto meitu un viņu atstāt grūtam liktenim... Neizsakāmas, nejaukas, smadzenes sagrauzošas dusmas pret nelokāmiem vecākiem viņā sāka plosīties un radīja viņā vēlēšanos viņiem tā darīt, kā tie viņam bij darījuši, viņu sirdis ievainot tikpat nāvīgi, kā viņi viņa bij ievainojuši. Un te viņa galvā radās domas, kas viņam apsolīja, ko viņš vēlējās: atpestīšanu no nepanesamā stāvokļa un atriebšanos pie vecākiem, kuri sava bērna laimi mina kājām. Reiz izcēlušās, šīs domas Gustu vairs neatstāja, bet auga un auga un tapa pēdīgi visuvarenas. Viņas bālo jaunekli nakts laikā noveda pie tuvējā ezera malas, viņas tam iespieda tēva bārdas nazi, iespieda viņam pēdīgi valgu rokā. Ar šo valgu Gusts kādā rītā pēc nomodā pavadītas nakts uzkāpa uz rijas augšu, lai no turienes atkal nokāptu tumsībā, no kura nekāds ceļš vairs neved atpakaļ...
Bet ap to pašu stundu pa Rīgas ielām kāda fūrmaņa droška drāzās uz kādu pilsētas iestādi. Gorodovojs sēdēja droškā un turēja, lai neizkristu no ratiem, ar abām rokām sievieti, ap kuras pleciem plivinājās brūns, lāpīts lakats. Viņš sievieti bij redzējis uz ielas saļimstot un bij to iecēlis ratos. Bet, kad tie tika pieturēti un gorodovojs ar vajadzīgo palīdzību iznāca no iestādes, tad divus cilvēciskus radījumus izcēla no droškas.
Divus. Nenotiek brīnumi ne tikai vien Rīgas piena pārdevējas skārda traukos, bet arī Rīgas fūrmaņa droškā...
Bet Gusts, kāpēc viņš bij pakāries? Kāpēc?
Zvirgzdiņš atbildēja, ka esot gan bijis mājā un ka saime, ieskaitot Pēteri, apgūlusēs pulksten pusvienā pēc pusnakts.
Vai Vītolam neesot melns mētelis, Zemīts tāļāk jautāja.
Nē, neesot.
Pēc šiem izskaidrojumiem Zemīts domāja, ka droši drīkstot ticēt, ka Jaungada naktī savā rijā redzējis spoku. Jo, vienkārt, Vītols jau nevarēja būt ap to pašu laiku divās vietās - Danderos rijā un Zvirgzdiņos gultā, otrkārt, spoks bija parādījies melnā mētelī un Vītolam tāda nebija, treškārt, Marija tai pašā acumirklī, kad tēvs viņas vārdu izkliedza (kā viņa pate vēlāk izteica) spogulī bij ieraudzījuse «tādu kā ģīmi», kas līdzinājies Vītola ģīmim. Bet kalējs nekā nebij redzējis. Kāpēc? Tāpēc, ka īstie spoki nav vis no visiem klātesošiem saredzami, bet tikai no tādiem, kam «vienādas asinis». Zemīts to labi zināja...