Bet, ja viņš tikpat labi būtu zinājis arī to ka Danderu pulksteņa rādītāji Jaungada naktī bij atstumti stundu atpakaļ, turpretim Zvirgzdiņu pulksteņi stundu uz priekšu, ka Vītols melnu mēteli bij aizņēmies priekš spokošanās un ka kalējs tikpat labi nelabo redzējis kā šis: -nezin ko tad gan gudrais vecis būtu teicis!
Pēc pusgada laimīgais pāris dzēra kāzas. Starp tiem kuras laimīgā brūte visbagātāki apveltīja, atradās arī vecā Made. Viņa dabūja lielu lakatu. Mutīgā vecenīte pate nezināja, par ko, un brūtei nevarēja beigt pateikties par tādu devību. Bet patiesībā pateicība nācās kalējam. Jo šis Marijai bij stāstījis, cik labi tā Jaungada vakarā ar savām runām bij veicinājuse kalēja nodomu saimniekā sacelt bailes.
Pēdējais jau ap kāzām nāca pie atzīšanas, ka ar Sieriņu būtu vīlies - šis jau pirmajā kāzu dienā līdz nesamaņai sadzērās - un ka Pēteris, pamatīgi aplūkots, nemaz nebija tik peļams, bet labs un krietns znots. Un šito savu spriedumu pārgrozīt vecajam Zemīšam nav bijis iemesla līdz šai baltai dienai, lai gan jau no Marijas kāzām divdesmit gadi ietecējuši mūžības jūrā.
Netici nu spokiem!
LAIMES KLĒPĪ
«Jā,» vecais Lausks atbildēja, un viņa balss noskanēja pa baznīcu tik sausi, it kā tā ilgu laiku aizkrāsnē būtu kaltuse.
Mācītājs griezās pie Ievas.
Kamēr viņš svaidītā balsi atkārtoja jautāšanas vārdus skuķei kājas sāka tirpt. Vēl bija laiks... Vēl viņa varēja atsacīties, un viss, kas bij noticis, aiz viņas tad nogrimtu kā priekš pusnakts sapņots sapnis... Lausks ar savu pliko, spīdošo galvu, viņa abas mājas, Ievas nākamais dzīvoklis ar brūni krāsoto grīdu un gaišajiem logiem, jaunie atsperu rati ar brango melni, kuros viņa nupat vēl pie kroga ar slepenu prieku bij noskatījusēs, - visu, visu viņa vēl no sevis varēja atstumt nost un dzīvot tālāk patumšās saimes istabas kaktā, kur māte aiz svešu bērnu trokšņa ir mierīgi nebij varējuse nomirt un kur krēslam rūmes bij, bet ratiņam vairs nebij. Un nākamgad varbūt atkal būs jāiet pie tāda saimnieka, kam laidars līgosies vienā sīvā, un tajā būs jābrien garo vasaru un rudeni... Un māsai tāpat būs jābrien un abām jādzīvo, kamēr kāds puisis gadīsies, varbūt glīts un godīgs, varbūt arī dzērājs...
«Tad atbildi un saki «jā»,» nobeidza mācītājs.
«Jā,» Ieva sacīja skaidri un skaļi, tā ka pat ērģeļu plēšu minējs viņu sadzirdēja. Un tad viņai palika tā viegli ap sirdi, tā, it kā viņa pār stāvu kalnu būtu pārkāpuse. Tirpums izzuda no kājām un, kad mācītājs viņu abas rokas savienoja un vecais brūtes roku mazliet spieda, viņa tam atbildēja ar tādu pašu spiedienu. Bij jau viņas pašas griba bijuse, ka viņa tagad še stāvēja. Neviens viņu nebij pierunājis, pate viņa bij gribējuse kļūt par lielu saimnieci un par vecā atraitņa vienīgo mantinieci. Jo cik ilgi gan viņa dzīslainā, vēsā roka savos pirkstos vairs varēja turēt mājas atslēgas?
Pāris altāra priekšā noslīga ceļos, un Ievas sirdī ieplūda gaišs miers. Viņas brīvā roka piedūrās pie viņas gaišpelēkajiem svārkiem, un viņa sajuta dārgā auduma mīkstumu un smalkumu. V i ņ š tādu drēbi bij uzgribējis, ne viņa. Tāpat to garo plīvuru, kas nostiepās līdz pat zemei. Un nezin ko vēl viņš viņai nebūtu nopircis, ja viņa tikai būtu pieļāvuse. Tik labs viņš bij pret viņu.
Un Ieva no jauna apņēmās tikpat laba būt pret veco vīru un to īso laiciņu, kas viņam vēl bij piešķirts dzīvot, izlikties tik laimīga, it kā tā skaistāko jaunekli būtu apprecējuse.
Kaunīgi nolaistām acīm viņa atstāja altāri. Bet, kad ērģelnieka izvadīšanas maršs arvien skaļāk sāka līgot un kad piepeši gaviles kā plata, varena straume no augšas sāka gāzties lejā, Ieva pacēla galvu un pameta acis uz labo un kreiso pusi. Un ar šiem pāris mirkļiem viņa uzķēra tik daudz apbrīnošanas un tik daudz skaudības ka viņa galvas vairs nenolaida. Smaidīdama un ar tvīkstošiem vaigiem viņa izgāja no baznīcas. Bet ārā viņai tā bij, it kā viņai vēl kāds uzliktu kroni uz viņas miršu vainaga, jo viņa dzirdēja paskaļi izteiktos vārdus: «Nudie, un šis arī tik vecs vēl nemaz neizskatās!»
Seši mūzikanti saņēma mājās garo kāznieku un panāksnieku rindu un spēlēja arī, kamēr viesi sēdēja pie kafejas un uzkožamiem. Brūte izskatījās kā uzplaukuse roze. Mājas puiši staigāja apkārt ar alus krūzēm un glāzēm un skubināja uz iebaudīšanu. Drīz pirmais vēsums, kas sākumā arvien valda viesībās, kurās saradušies dažādi, viens otram nepazīstami cilvēki, bij nozudis. Sākās jautri danči.
Brūtgans brūtei pieveda klāt pagasta skolotāju un jokojās, tas danču istabā esot viņa vietnieks. Tad pienāca skrīvera palīgs, viņam sekoja, drošāki palikdami, citi jauni ļaudis, tā ka Ieva gandrīz nemaz nedabūja sēdēt. Beigās viņai tuvojās slaiks jauneklis ar tumšiem matiem, no kuriem šķipsna bij pielipuse pie bālās, valgās pieres. Viņš bij Ievai rada un nesen nobeidzis kurpnieka mācekļa gadus. Viņš palocījās mēmi un nedroši un stiepa viņai savas platās rokas pretim. Ieva piecēlās un dancoja, un juta, ka viņš viņas roku cietāk turēja nekā tie citi. Vienreiz riņķī aplaiduse, viņa apstājās.
«Esmu piekususe,» viņa sacīja.
«Tu danco daudz,» viņš pielika apstiprinādams un palaida Ievu vaļā. «Atpūties ar. Vēl jau viss vakars priekšā.» Viņš palocījās neveikli un aizgāja.
Ieva nosēdās un noskatījās viņam pakaļ. Šis puika... Nekad viņš no viņas nebij ņēmis naudas nedz par jauna apava taisīšanu, nedz par veca lāpīšanu. Tādēļ arī māsa bij uzgribējuse, lai viņu lūdzot panākšņos. Un viņš priekš šīm dzīrēm bij licis sev uztaisīt jaunu, slikti piegulošu uzvalku.