Pēc laba brīža jaunais kurpnieks atkal ienāca danču istabā. Ieraudzījis Ievu turpat sēdam, viņš tai no jauna piegāja klāt. Vieta pie viņas sāniem bij tukša, un viņš tajā nosēdās. Viņa dvaša smaršoja kā vīns, kad viņš, pret Ievu pieliecies, sacīja: «Mēs nupat ar tavu veco iedzērām uz tavām veselībām.»
Jaunais puisis to izrunāja viegli un nevainīgi, bet Ievu šie vārdi aizskāra kā cirtiens. Viņa nesacīja nekā.
Brītiņu pasēdējis, kurpnieks noliecās vēl dziļāk, uzlika tā saudzīgi savu silto roku uz Ievas rokas, lūkoja viņai ieskatīties acīs un vaicāja mīkstās, bēdīgās skaņās: «Nu, kā nu tev ir?»
Ieva sakustējās tā, ka jaunekļa roka noslīdēja no viņas rokas. Viņa sajuta viņa balsī kaut ko neatļaujamu, un viņai uz lūpām jau gulēja cieta, atraidoša atbilde. Bet, ātri apķerdamās, viņa to apspieda, pasmaidīja un atbildēja jautri:
«Kā nu lai ir! Labi - labi ir! Vai atkal nedancosim?»
Viņi dancoja un šoreiz ilgāk nekā pirmiņ. Un jauneklis negribot cietāk piekļāvās pie Ievas krūts.
«Beidzamo reizi ar tevi!» Ieva nodomāja, kad kurpnieks viņu bij palaidis vaļā un izgāja otrā istabā.
Viņa bij sakaitināta. Viņa bij mierīga un laimīga, un te nāca šis puika ar savām neveiklajām rokām...
Istaba, kurā viņa iegāja, bij pilna papirosu un cigāru dūmu. Ap galdiem sēdēja vienīgi vai nu padzīvojuši, vai pavisam veci vīrieši, trieca, dzēra un spēlēja stukulku. Ievai durvis atverot, Lausks, ar muguru pret logu atgāzies, patlaban smējās pilnā kaklā, tā ka tā no viņa ģīmja nekā vairāk nevarēja izšķirt kā netīri dzeltenu ādu, kura nejaukā čunčurā bij savilkusēs ap lielu, melnu caurumu. Ātri viņa atkal izgāja pa otrām durvīm ārā.
Ievā bij kaut kas pamodies, ko viņai vajadzēja apklusināt. Nezinādama, ko darīt, viņa devās uz klēti, kurai drēbju glabājamās puses durvis stāvēja vaļā. Klēts bij tukša. Viņu laikam vēdināja, jo tā bij ierīkota par guldāmo istabu. Uz balti noberztās grīdas dibenā pie sienas stāvēja jauna, spīdoša gulta ar augsti uzčubinātiem maisiem. Galvas spilveni bij iebāzti jaunos pārvelkamos, tāpat palagi bij biezi un jauni. Gultai bij uzklāta Ievas austa sega. Tā viņas lādē bij gulējuse salocīta, un nu uz gultas bij redzamas ielocījumu vietas. Kā krāsots bleķa gabals Ievai izlikās šī stīvā sega. Viņai iekrita prātā grāmatiņa, ko reiz kāds puisis bij atvedis no pilsētas. Tur bij bijuši uzzīmēti visādi senlaiku moku rīki un beņķi... Lūpas saspiezdama vienu uz otras, viņa izgāja no klēts. Pagalmā stāvēja viņas māsa Ilze, tā meklēja Ievu, jo skrīveris ar viņu gribēja dancot franksēzi. Bet Ieva savieba tikai ģīmi, apcirta roku Ilzei ap vidu un vilka viņu sev līdz no pagalma projām.
«Kas tev ir?» Ilze vaicāja.
Bet Ieva gāja vien tālāk pa dārzu starp garām ābeļu rindām un nokrita beigās aiz dārza uz ežmaļa. Ilze viņai līdzās nolaidās zemē.
«Kas tev ir?» viņa bažīgi atkārtoja.
«Klusu, klusu,» izgrūda Ieva, saspieda rokās deniņus un noslēpa ģīmi pie māsas krūts.
Saule pašulaik taisījās rietēt. Vakars bij silts un lēns. Pa retai bezdelīgai vēl lidoja augstu gaisā, un kaut kur kaimiņos sievieša balss, gari vilkdama, cūkas aicināja mājā.
Ilze apkampa Ievu un sāka raudāt. Viņas asaras krita uz Ievas matiem un kakla.
Piepeši arī Ieva nevaldāmi sāka šņukstēt.
«Ak Ilzīt, Ilzīt,» viņa vienu reizi par otru čukstēja, «kaut es to būtu zinājuse, kaut es to būtu zinājuse!»
Tā viņas sēdēja, viena otru apkampušas, viena otru glāstīdamas, kamēr nakts izdzēsa vakara kvēli un pļavā grieza uzsāka savu vientulības dziesmu.
«Iesim nu!» Ilze vedināja.
Bet Ieva nekustējās.
Pa tam viesi viens pakaļ otram klusām nozuda, uz saimniecības ēku augšām nolīzdami salmos vai sienā. Vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt. Beidzot viņas balss sāka skanēt pa visu pagalmu. Vai brūte esot aizbēguse, vai?
Ilze piecēlās. Gausi, kā puspamiruse Ieva viņai sekoja. Pagalmā viņa uz vedējmātes jautājumu, kur bijuse, nekā neatbildēja, bet gāja, mūzikantu jautra marša pavadīta, klusēdama uz klēti, kur Lausks pie sveces sēdēja un jau gaidīja. Pajokojušies ap guldāmo pāri, viesi atstāja klēti, vedējs aizslēdza durvis, mūzikanti uzspēlēja vēl vienu maršu un tad izklīda un apgulās.
Otrā rītā jauno pāri modināja pret brokastlaiku. Spēlmaņi nospēlēja meldiņu «Kā spoži spīd mans Jēzuliņš», un tūliņ pēc tam atskanēja briesmīgs troksnis, ko puiši ar pannām un trumuļiem sacēla. Tad vedējtēvs atslēdza klēti, un jaunlaulātie iznāca ārā. Ieva izskatījās tik bāla, it kā viņa ar nāvi būtu cīnījusēs. Nobučojuse Ilzi viņa tai iečukstēja ausī, lai dabūjot vīnu. Iedzēruse krietnu malku, viņa atkal atžirga un bij tikpat jautra kā vakar. Lausks izlikās kā no jauna piedzimis. Viņš jokoja daudz, dzēra un iznesās tik veikli, ka daži jau smējās, jaunais vīrs šodien beigās dancošot arī vēl. Bet tas nenotika vis.
Kad vakarā atkal pienāca gulēt iešanas laiks tad Ieva vairs neraudāja, bet iedzēra divas glāzes vīna. Un tā viņa darīja arī trešā kāzu vakarā.
Tad kūpēja skābi kāposti uz galdiem un notika šķiršanās. Visi apgalvoja, ka tik jautru kāzu sen neesot piedzīvojuši, un spieda sirsnīgi Lauskim un Ievai rokas, un aizbrauca pārliecībā, ka atstājot paka] kaut gan ļoti nevienādu, tad tomēr gluži laimīgu pāri.
Ilze palika vēl kādas dienas pie Ievas un palīdzēja lielisko dzīru atliekas nokopt un mājai atkal atdot darbdienas kārtību. Tad arī viņa sataisījās uz aiziešanu. Ieva viņai gabaliņu pagāja līdzi. Atvadīdamās jaunā saimniece Ilzei iedeva visu naudu, ko kāznieki, vecu ieradumu kopdami, viņai bij sametuši. Ilze gribēja pateikties, bet Ieva viņu apkampa un sāka šņukstēt.