«Mās, mās!» viņa pēdīgi izsaucās. «Kādēļ tu man tuteni neiegrūdi sirdī, kad tev pirmoreiz par Lausku stāstīju!»
Raudādama Ilze aizgāja.
Bet ar jautru meldiņu uz lūpām Ieva atgriezās atpakaļ. Ja jau nu viņa bij uzņēmusēs izlikties laimīga, tad lai šie kumēdiņi arī notika tālāk. Viņa apslēpa savas bēdas sirds dibenā un saimniekoja pa māju, ka prieks bij redzēt. Ar divkārtīgu uzmanību viņa iztapa Lauska vājībām un ievēroja viņa vajadzības. Viņai tas nenācās grūti; jo viņa pie darba no mazotnes bij pieraduse, bij uzcītīga, attapīga, un Lausks ar laiku viņai arī vairs neizlikās tik nepanesami riebīgs kā sākumā. Bez tam vecais vīrs bij prātīgs un viņa daba laba. Redzēdams sevi tā cienījam, viņš nezināja, kā Ievai atmaksāt «viņas mīlestību», kā viņš mēdza sacīt. Viņš pirka viņai dārgus lakatus un visādu citādu rotu un atdeva pēdīgi visu savu skaidro naudu Ievas rokās. Bet Ieva nerotājās. Viņa gan rādīja saimei un draudzenēm, ko vīrs tai dāvināja, bet ļāva visam greznumam skapjos un kumodē sagulēties un novecot. Priekš kā viņa lai rotājas? Taču ne priekš veca plikgalvja!... Un draudzenes un citas saimnieces viņu vēl vairāk apbrīnoja, ja tā ar kokvilnas lakatiņu ap galvu parādījās uz lauka. Jo viņas jau zināja, ka Ieva varēja iet vienā zīdā, bet ka viņa tikai pate no laba prāta to nedarīja. Šī vienkāršība bagātības pilnībā Ievu varen pacēla ļaužu acis, un viņa to noprata un centās savu slavu vairot.
Tā pagāja divi gadi.
Lausks pa šo laiku, pateicoties rūpīgai kopšanai un mierīgai dzīvei, spēkā neko nebij palicis vājāks, drīzāk varbūt vēl atspirdzis. Ievas laimi zīles pat ārpagastos jau bij izpaudušas. Ikkatrs viņu turēja par priekšzīmīgu namamāti, un daža laba nabaga meitene nopūtās: «Ak, kaut man arī būtu tāda dzīve kā Lauskienei! Vai es sliktāka par viņu!»
Bet neviens nezināja, cik reižu Ieva klusā naktī bij rokas pacēluse uz augšu un izmisumā vaidējuse: «Dievs, atpestī mani! Ņem viņu projām no maniem sāniem, vai liec man nomirt!»
Bet Lausks nemira. Arī Ievas veselība bij laba, kaut gan viņas vaigos rozes neziedēja un ap viņas lūpām bij ieradušās divas smalkas, dziļas grumbas.
Pagāja atkal divi gadi. Vecais saimnieks jutās tik spirgts kā jauneklis. Vismaz tā viņš pats apgalvoja.
Piektajā laulības gadā ap Jurģiem pie Lauska ienāca jauns puisis, vārdā Jānis. Viņš bij liels, skaists cilvēks ar platiem pleciem, zilām, mīļām acīm un gaišiem matiem. Viņam bij māte, kura pie lauku darbiem vairs nespēja iet, bet, savu maizi ēzdama, vērpa pakulas vai šo to lāpīja un adīja.
Iesākumā Ieva Jāni maz ievēroja. Lausks bij vēl diezgan spēcīgs puišus pats izrīkot pie darba, un viņa nejaucās vecā darīšanās. Bet meites viņai par Jāni sāka stāstīt. Cik viņš esot labs! Kā viņš savu māti apkopjot! Tas esot gluži brīnums!
Nu arī Ieva Jānī sāka noskatīties un redzēja, ka meitām bij taisnība. Ar mīlestību, kas sirdi varēja aizkustināt, lielais puisis apkalpoja vecenīti, panesa viņas mazos untumus un uztaisīja viņai pat vietu, ja viņa reizēm pate to aiz nespēka nejaudāja.
«Tev gan tava vecā māte ļoti mīļa?» Ieva kādreiz pret Jāni ieminējās.
Jānis nolaida acis un apjuka. Viņa vienkāršais prāts šo jautājumu nezināja pareizi iztulkot un uzņēma to kā mazu piezobojumu. Puiši jau vispār pret savām mātēm tik mīksti nemēdza izturēties. Varbūt saimniece domāja, ka viņam tā neklājas.
«Viņa ir slima un veca,» viņš atbildēja, it kā attaisnodamies. «Diezi cik ilgi vēl pie manis būs.» Un tad viņš pēc brītiņa pielika: «Jums jau arī jūsu vecais ļoti mīļš.»
«Tiesa gan, tiesa gan,» Ieva atbildēja, laipni pasmīnēdama. «Mums abiem jābīstas, ka šodien vai rītu jāšķiras.»
Tad viņa novērsās un sakoda zobus. Ak tu negribētais pārsmiekls! Viņš savu māmiņu salīdzināja ar viņas veci!
No šīs reizes Ieva Jāņa mātei gandrīz katru dienu ielēja bļodiņā no saimes siltā ēdiena un, ja pate priekš sevis un Lauska kaut ko sevišķi taisīja, tad arī vecās nepiemirsa. Ieva labprāt pakavējās viņas kaktā un klausījās, kad tā ar runīgu muti par savu Jāni stāstīja. Dēlam bij mātes seja, un, skatoties vecītē, Ieva redzēja puiša mīļās, zilās acis.
Nemiers nāca pār Ievu, un viņa naktīs lāgā negulēja. Viņa nobālēja vēl vairāk, tā ka saimnieks par viņas izskatu sāka rūpēties un vaicāt, vai Ievai kaut kas nekaitot. Viņa par daudz strādājot, lai taču vairāk palaižoties uz rokasmeitu.
Ieva nodrebēja. Uz rokasmeitu palaisties! No darba atrauties, kas taču bij viņas vienīgais patvērums pret visvisādām domām! Un viņa atbildēja, ka jūtoties pilnīgi vesela, un strādāja vēl vairāk kā līdz šim - no agra rīta līdz vēlam vakaram.
Bet miers neradās viņas sirdī.
Viņa gāja baznīcā, bet miers tomēr neradās viņas sirdī.
Un arvien grūtāk viņai izdevās apslēpt savas ciešanas.
Tā pienāca siena laiks.
Jānis bij izveicīgs un uzmanīgs cilvēks, bet, kā tas atgadījās, kā ne, - reiz mājā, izkapti asinot, viņš sev dziļi iegrieza pirkstā. Asinis stipri tecēja, un māte, atrazdamās dēla tuvumā, sāka kliegt.
Ieva izskrēja no istabas, un, Jāni ieraudzīdama ar asinīm, viņa gluži vai sastinga. Viņa ieskrēja atpakaļ, paķēra baltas lupatas un smalku cukuru, ko zemnieki labprāt ber uz ievainojumiem, un devās pār pagalmu pie Jāņa. Drebošiem pirkstiem viņa aizsēja brūci un aprima iekšēji tikai tad, kad puisis vairākkārt apgalvoja, ka sāpju gandrīz nemaz nejūtot. Un saviem vārdiem it kā par apstiprinājumu viņš uzsmaidīja Ievai un sacīja mīkstā balsī: «Paldies, saimniec, paldies.»
Naktī pēc šī niecīgā notikuma Ieva gandrīz nemaz neaizmiga. Viņai likās, kā kad tā arvienu vēl sajustu Jāņa siltās asinis pie savām rokām. Viņa trina tās pie palaga, uzlika tās uz segas, vārtījās pa gultu un raudāja.