Apnikuse liekuļošanu, vienaldzīga kļuvuse pret ļaužu valodām, viņa savu jūtu vairs tā neslēpa kā agrāk. Lauskam šad un tad bij jādzird pa nelaipnam vārdam. Bet viņš to neņēma ļaunā. Viņš redzēja, kā Ieva gāja un pūlējās, un viņš zināja, ka tam, kam pilnas rokas darba, nav vaļas savus vārdus katru reizi rūpīgi nosvērt. Viņš redzēja, ka manta krājās, un tas viņam darīja prieku. Diezgan jau nu, zināms, viņam bij ir bez Ievas iešanas, bet veciem ļaudīm vispār nu reiz prāts vedas uz taupīšanu, un, ja viņi paši to vairs nespēj, tad redz vismaz labprāt citus pēc viņu patikšanas rīkojamies.
Tādēļ Lausks arī cieta klusu, kad Ieva viņam ar ēšanu tik smalki neiztapa kā agrāk. Viņam jau, paldies Dievam, vēl viss gāja pie sirds. Kādēļ tad ar to cepšanu un vārīšanu tik daudz nopūlēties!
Bet ar laiku arī saime sāka manīt, ka ēšana palika citāda. Iemesls bij tas, ka Ieva bij sākuse skopot. Pastāvīgi nodarbojoties ar krāšanu, taupīšanu un kopā vākšanu, viņai pēdīgi bij palicis par ieradumu visu, kas tai piederēja un nāca rokās, nolikt, glabāt, taupīt, vairot un atkal vairot, bez mērķa, bez iemesla...
Apklusuši bij jautājumi: «Kam es krāju?» Aprimis bij Ievas karstais izmisums. Ne t a s viņu vairs bez gaismas no gultas dzina ārā, bez gaismas ļāva doties pie miera, bet akla, slimīga mantas kārība.
Bet pa tam Lausks bij sadzīvojis savu astoņdesmit sesto mūža gadu. Viņa miesa bij pilnīgi izdēdējuse, un viņa āda spīdēja dzelteni-pelēkā krāsā. Bet «mirt viņš vēl nemirs», sacīja ļaudis. Ieva bij pārvērtusēs par tuklu, bālu māti un izskatījās tā, it kā viņa nevienai puķītei nevarētu paiet garām, tās ar kāju nenominuse.
Viens no viņas mīļākiem darbiem bij ravēšana. Plūkt, plūkt, izplūkt un atkal un atkal izplūkt un likt kaudzē - tas viņai patika...
Tā viņa reiz dārzā sēdēja starp jaunu biešu dobēm. Blāķis virzas, klinģerīšu un kumelīšu bij viņai aiz muguras. Patlaban viņa izrāva jaunu usni, bet līdz ar to iznāca biete. Gribēdama viņu atkal iestādīt atpakaļ, Ieva iegrūda kreisās rokas pirkstus zemē un ievainoja vidus pirkstu ar stikla gabaliņu, kas dobē bij atradies. Notecēja divas tumšas asins piles pār delnu, un, šais pilēs skatoties, Ievai iekrita prātā izkapts, citas asinis un divas zilas, mīļas acis.
«Paldies, saimniec, paldies...»
Ieva nogrima domās.
Atkal uzsākdama ravēt, viņa ievainojumu bij aizmirsuse un neievēroja to arī pa visu dienas cēlienu. Bet naktī viņa pamodās un sajuta pirkstā sāpes. Nākamā dienā tās pieņēmās, pirksts bij uzpampis un izskatījās tumšzils. Ieva viņam apsēja ceļmalītes, bet sāpes nerima un palika uz nakti gluži nepanesamas.
Otrā rītā Lausks gribēja, lai braucot uz ārstu vai lai to atvedot uz māju. Bet, vai nu bīdamās no izdošanām, vai runādama patiesību, Ieva apgalvoja, ka sāpes mazinoties. Bet pret vakaru viņa vairs nevarēja izturēt un sacīja, lai vedot dakteri. Pēc vairāk stundām ārsts atbrauca. Pirkstu un roku apskatījis, viņš savieba ģīmi un sacīja, ka neesot labi. Taukā, labi mēslotā zemē arvien atronoties daudz pūstošu vielu un asinīm kaitīgu dīgļu, kuri tās viegli spējot saģiftēt. Tāda saģiftēšana, diemžēl, pie Ievas rokas esot notikuse. Rokai esot piemeties brants, un tā līdz locītavai esot jānoņem. Lai saimniece steidzoties uz kaimiņu draudzes slimnīcu, šis tādas griešanas nedz te, nedz pie sevis mājās nevarot uzņemties izdarīt.
«Dodiet zāles, daktera kungs!» Ieva sacīja. «Es rokas neļaušu nogriezt.»
Ārsts vēlreiz izskaidroja, ka tas nepieciešami un steidzami esot jādara un lūdza, lai neviena acumirkļa nekavējoties doties ceļā. Zāles te nekādas vairs nelīdzēšot.
Bet stūrgalvīgi Ieva palika pie pirmiem vārdiem, ka rokas neparko neļaušot noņemt, un ārsts aizbrauca, apsolīdams atsūtīt ko neko priekš sāpju mazināšanas.
Dažas dienas vēlāk Ieva gulēja zārkā.
Vecais Lausks mirka vienās asarās.
«Kam nu tev jau vajadzēja mirt!» viņš samisis gaudās. «Vai es tavā vietā nevarēju aiziet! Ko nu viens še darīšu, ko iesākšu!... Ak, tu pret mani biji tik laba, tik laba... Tu mani mīļoji daudz vairāk nekā mana pirmā... Dusi nu, dusi saldi... Es jau tev arī drīz iešu pakaļ... Es tev uztaisīšu lielas bēres... jā, tās es tev uztaisīšu...»
Un viņš noliecās pār zārku, un viņa izkaltušās lūpas noskūpstīja Ievas mēmo muti.
NAUDA ZEĶĒS
Krāsns stūri iespraustais skals, ap kuru Taurēnu sievieši sēdēja un vērpa, kūpēja dikti un dega tumši. Ratiņu spoles griezās ātri un pildīja lielo saimes istabu ar vienmuļīgo, jauko troksni, kurā klausoties tik viegli var aizlaisties miegā. Bērni un vīrieši tad arī jau gulēja maigi un mierīgi savās gultās, tikai viens vienīgs no pēdējiem, jauns puisis, vēl bij kājās un vija pastalu auklas.
«Skals dzisīs,» viņš sacīja, ugunī skatīdamies, kuras liesmiņa pamazām metās mazāka. «Ilz, iespraud viņu slīpāk!»
Bet Ilze aiz ratiņa trokšņa nedzirdēja viņa vārdu un vērpa mierīgi tāļāk. Viņš piekāra kāsīšus pie vadža, piegāja pie krāsns stūra, izņēma skalu iz melnā roba un nodrikšināja ogles pie kula. Viņš drikšināja ilgi, un pa to laiku istabā valdīja gandrīz pilnīga tumsa.
«Ko tu tur nu, Jāni, dari par blēņām!» kāda sieva iesaucās un izrāva puišam pēkšņi skalu no rokas. «Tāda uguns puiša nevajaga.»
Tai pašā acumirklī skals atkal iedegās un sieva redzēja, ka Jānis ātri savu roku atrāva atpakaļ, ko bij pielicis pie Ilzes vaiga. Sajucis viņš atkal uzsāka vīt, bet Ilze piecēlās un piegāja pie gultas, kas ar lakatiem bij aizsegta. Viņa atsedza tos un vaicāja laipnā balsī: