«Nu, kā klājas, māmiņ?»
«Tāpat, meitiņ, kā visu dienu - nejūtu nekādu sāpju, tikai spēka vien nemaz nav. Dod man drusciņ dzert.»
Meita paņēma māla krūzīti no tuvējā loga plaukta un pielika to pie mātes lūpām. Slimā dzēra.
«Tā, tā, meitiņ, - redz, redz - nu mēle atkal drusku valga - bija jau gluži sausa - bet par ko tas skals tik tumši deg? Dod man savu roku - lūk, tā - man tā tumši vien ir ap acīm.»
Meita uzsēdās uz gultas malas, mātes izdilušo roku savās abās saņemdama.
«Nāc vēl tuvāk.»
Meita noliecās pār slimnieci.
«Laikam drīz būs jāmirst.»
«Nerunā nu par miršanu, gan jau atkal izveseļosies - dakteris jau arī to teica.»
Ārsts nu gan pavisam citu ko bija teicis. Trīs nedēļas atpakaļ, mātei saslimstot, Ilze saimniekam bija lūguse zirgu un ārstu atveduse. Šis slimnieci bija apskatījis, mierinājis un teicis, lai nemaz nebaidoties, šis došot zāles, no kurām viņa drīz vien atkal tikšot pie spēka. Bet ceļā uz māju viņš Ilzei bij sacījis, lai sagatavojoties uz nenovēršamo: māte miršot. Māte to laikam gan arī pate sajuta, jo kādā dienā, izredzējuse tādu brīdi, kad ar Ilzi bij viena pate istabā, viņa bij izvilkuse no pagalvja apakšas divas smagas zeķes un tās iedevuse Ilzei.
«Tas ir tavs mantojums, viss mans krājums,» viņa pie tam bij sacījuse. «Ņem to, tikpat laikam drīzi būs jāmirst.» Un tad viņa klusā balsī Ilzei vēlreiz bij pārstāstījuse savu dzīves gājumu, lai meita no tā mācītos, kā jādzīvo... Bagāta tēva meita viņa bij likusēs no skaista plukatas apmānīties, kas viņu bez mīlestības, tikai viņas bagātības dēļ bija precējis. Māju un mantu šis cilvēks bij apdzēris, un no visas pārpilnības Ilzes māte savam bērnam ar lielām pūlēm tikai trīssimts sudraba rubļu bija varējuse aiztaupīt. Šo naudu viņa, nevienam nezinot, pie sevis bij glabājuse. «Līdz šim,» tā māte bija nobeiguse runāt, «līdz šim tev vēl neviena precenieka nav bijis. Bet, kad pasaule izdzirstu, ka tev nauda, tad jau nu to netrūktu. Un redz, meit, to starpā varētu arī kāds gadīties - un kā nu negadītos, - kas gan tev patiktu, bet kam tu nepatiktu, kam tikai tava naudiņa patiktu. Tādu paņēmuse par vīru, tu ieskrietu tādā pašā nelaimē, kādā es savā laikā. Tādēļ, meit, klausies manos vārdos, nestāsti nevienam, cik tev naudas. Ja tad tevi kāds ņems, tad viņš to darīs patikšanas dēļ un gan tad naudu atradīs.»
Ilze raudādama bija saņēmuse dārgās zeķes un māti tādiem pašiem vārdiem mierinājuse kā nupat, un viņas labo roku glaudījuse. Bet toreiz roka nebija bijuse tik izdiluse kā tagad. Nebij bijuse arī tik dzestra. Un, jo ilgāki Ilze to savās rokās turēja, jo aukstāka tā likās topam. Piepeši Ilzei drebuļi pārskrēja pār miesu.
«Jāni, atnes uguni!» viņa iesaucās lielās bailēs. «Drīzi!»
Te skals nodzisa, un istabā piepeši valdīja melna tumsa. Ratiņi apstājās, vairāk balšu iesaucās: «Kas nu?»
Un kā atbilde iz kakta skanēja Ilzes trīcošā balss, kas sacīja: «Māte laikam nomiruse.»
Jānis ātri uzrāva spičku un aizdedzināja skalu. Ar troksni sievieši atgrūda ratiņus pie malas un piecēlās. Jānis piegāja ar skalu pie gultas - jā, tur gulēja Ilzes māte, aizmiguse mūžīgā miegā.
Svētdienā pēc Ilzes mātes bērēm Jānis aizsauca Ilzi uz puišu klēti.
«Nu mums jāsarēķinās,» viņš sacīja. Proti, tādēļ ka Ilzei nebija neviena radenieka, Jānis ar Taurēna atļauju bij bijis tas izdarītājs pie Ilzes mātes bērēm.
* * *
«Sarēķināsimies ar,» Ilze atteica, un tad Jānis tai visu galu no gala rāva priekšā, un viss bij kārtībā, un Ilzei vēl atlika divi rubļi no Jāņam priekš bērēm iedotās naudas.
«Paldies, paldies, Jānīt, par visiem taviem pūliņiem,» meita sacīja, naudu lādē ieslēgdama, «nudie visi bērenieki tevi lielīja, cik labi tu visu izdarījis, gluži kā priekš savas mātes un nevis kā priekš svešnieces.»
«Vai tad nu viņa priekš manis arī bij kā svešniece?» Jānis atbildēja. «Lāpīja man vienādiņ cauros kreklus, zeķes arī.» Viņš nopūtās. «Kas tagad lāpīs?»
«Gan jau nu gadīsies lāpītāja,» Ilze atteica, un labu brīdi klusums valdīja klētiņā.
«Šitā lāde nu arī tava,» Jānis atkal uzsāka, uz lādes vāku, pie kuras viņš bij atspiedies, ar plaukstu uzsizdams, «nu tev divas.»
«Jā, nu man divas.»
«Bagāta meita.»
Ilze pasmīnēja.
«Bagāta? Kas tur nu gan daudz tai mātes lādē! Pāris deķu, pāris audekla gabalu, strīpaiņi, zila un sarkana cepurīte, jostas, tas viss!»
«Nu, nu? Un pašā dibinā?»
«Kas tur lai ir?»
«Naudas zeķe!»
«Naudas zeķe?»
«Nu jā - tev māte bez drēbēm arī kādu kapeiku naudas būs atstājuse.»
Ilze cieta acumirkli klusu. Tad viņa atbildēja. «Nava vis.»
«Ej nu, ej! Nu tu mānies!»
«Es mānos? Vai tad tev māte kādreiz teikuse, ka viņai ir nauda, ko man atstāt?»
«To nu gan ne, bet visa pasaule jau runā, ka tavai mātei nauda esot bijuse. Var jau būt, ka cilvēki tikai tā melš vien, bet tu nu man gan varēji parādīt to uzticību un man pastāstīt taisnību. Neiešu jau nekā izpļāpāt. Tu jau mani gan zini, kāds vienādiņ pret tevi esmu bijis. Vari man uzticēt.»
Jānis apklusa, skatījās gandrīz bailīgi jautājoši Ilzes ģīmī un bungoja lēnām ar pirkstiem uz Ilzes mātes lādes.
Jāņam runājot Ilzes vaigi bij kļuvuši karsti. Kādēļ gan Jānis tik dedzīgi jautāja, cik viņai naudas? Viņai iekrita prātā, ka tas jau agrāk šad un tad ar līkumu bij lūkojis izzināt viņu naudas apstākļus. Tas nenotika bez nodoma! Ilzei iekrita prātā mātes padoms.
Un viņa sacīja: «Neej nu cilvēku valodās klausīties, vai tad nu māte tiem savu naudu deva skaitīt! Viņa man nav vairāk kā tikai desmit sudraba rubļu atstājuse.»