«Desmit - sudraba - rubļu,» Jānis lēnām atkārtoja, it kā pie katra vārda apdomādamies, un nodūra galvu. «Desmit rubļu - tas ļoti maz.»
«Cik tad viņai bij atstāt!» Ilze sadusmota gribēja iesaukties, bet viņa savaldījās un gaidīja, vai Jānis vēl kā neteiks. Bet tas cieta klusu un lūkojās zemē.
«Nabaga iebūvieša atraitne jau nekādas mantas nevar sakrāt,» Ilze sacīja.
«Tiesa, tiesa, bet agrāk viņa bij liela saimniece, un es domāju - cerēju - -»
Neizrunājis Jānis apklusa un lūkojās atkal zemē. Tad viņš, galvas nepacēlis, pēc brītiņa izgāja no klētiņas.
«Viņš cerēja, ka māte man atstās lielu pūru!» Ilze nodomāja. «Tāds viltnieks!... Ak, viņš manis nekad nav mīlējis!» Un, žēlabu pārņemta, tā atspiedās pret lādi, kuras dibinā gulēja divas ar sudraba gabaliem piebāztas zeķes, un raudāja rūgtas asaras.
* * *
Bagātā Lieldāldera sieva reiz bij teikuse, ka Jānis esot ļoti glīts puika. Jānis aiz pateicības par šitādu uzlielīšanu viņai bij aizlaidis zinu, ka šis sakot, Lieldālderiete esot ļoti neglīta sieva. Pēc Lieldāldera bērēm - bagāto saimnieku apglabāja nedēļu vēlāki nekā Ilzes māti - Jānis atkal dabūja zināt, ka tā vienā nedēļā divas reizes visā istabā esot teikuse. Jānis esot pagasta skaistākais puisis. Nu Jāņam bij lēta reize Lieldālderietei ziņu aizlaist atpakaļ, ka viņa pagasta visnesmukākā atraitne, bet viņš tā nedarīja. Viņš vaicāja, vai tikai Andžs - Lieldālderietes puisis, kas Jāņam savas saimnieces vārdus bij atstāstījis - nemānoties vien, un, kad tas atbildēja, kāds labums gan šim no tādiem māņiem varot atlēkt, Jānis kļuva domīgs.
Nākošā svētdienā baznīcā iegājis, viņš nekāpa vis augšbaznīcā, kā to līdz šim bij darījis, bet pārlaida acis pār sieviešu pusi un nostājās pret to krēslu, kurā Lieldālderiete sēdēja.
Pēc dievvārdiem Jānis iznāca reizē ar Lieldālderieti no baznīcas un sveicināja to ārā. Bagātā atraitne ļoti laipni atņēma sveicinājumu un vaicāja, kā labi ejot.
Ejot labi Jānis atbildēja.
Viņš nostājās netāļu no Lieldālderietes, kura skatījās garām ejošos baznīcēnos. Tā kā viņa vairāk nekā nesacīja, šim arī nekas neiekrita prātā, par ko ar Lieldālderieti būtu varējis runāt, Jānis pacēla cepuri, sveicināja un aizgāja.
Kādā citā svētdienā, kad Lieldālderiete viena pate bij atbraukuse uz baznīcu, Jānis viņai atraisīja zirgu no slitas un palīdzēja tikt kamanās. Divas nedēļas vēlāk viņam gadījās šo uzmanību atkārtot. Šoreiz saimniece viņam par to sniedza roku un sacīja, ja Jānis gribot, lai braucot kādu gabaliņu līdz. Kādēļ ne? Jānis iesēdās kamanās un brauca laipnajai atraitnei vienu versti līdz. Viņa to arī vēl tālāk būtu paveduse, bet viņu ceļi tikai vienu versti vien gāja kopā, tad Jāņam bij jānogriežas. Atvadīdamās saimniece Jāņam sacīja, lai tak šis kādu reizi arī nākot uz Lieldālderiem, laikam jau vēl nekad tur neesot bijis. Šiem tagad Andžs esot izbrūvējis labu alu, lai atnākot vai nākošā svētdienā.
«Redzēs, kā iznāks, jāaiziet jau būs,» Jānis atteica un deva saimniecei roku...
Šai nedēļai aiztekot, Jānis bij manāmi klusāks nekā senāk.
«Nezin kas tam Jāņam noticis, kas ne,» Ede, Taurēnu otrā dienestniece, sacīja uz Ilzi, «viņš uzreiz palicis tāds bēdīgs un domīgs. Ni vairs ar mums tā joko, ni knakstās kā agrāk.»
«Viņš bēdājas un domā, kur ņemt bagātu sievu,» Ilze asi atbildēja.
Viņa nejaudāja, kādu patiesību tā ar šiem vārdiem bija izrunājuse.
Sestdienas vakarā Jānis pirtī pērās kā traks un, kad citi zobodamies piezīmēja, šis jau ādu pārsitīšot, viņš smējās un sacīja, palaidņiem jau tā arī vajagot dot par ādu, ka tā pārplīstot, - atbilde, kas palika no visiem nesaprasta.
Otrā dienā Jānis aizgāja uz Lieldālderiem.
Saimes istabā trīs puiši sēdēja pie galda un spēlēja uz savu trumpu. Visi trīs Jāņa pazīstami, viņi ar to draudzīgi sasveicinājās, un viens tūliņ piezīmēja, lai sēstoties tam blakus un spēlējot līdz, četriem allaž ejot «modīgāk» nekā trim vien...
Varot jau nu gan spēlēt, Jānis atteica, bet papriekšu esot drusku jāapsildās.
Tad visi četri uzsāka spēlēt.
Jānis bij domājis, ka viņa atnākšana uz Lieldālderiem tikšot sevišķi ievērota un ka puiši jautāšot, pēc kā šis nācis. Priekš šī jautājuma viņš tad arī jau ceļā bija sagatavojis vajadzīgo atbildi, bet, kā likās, velti, jo neviens netaisījās uz tādu taujāšanu. Visi trīs laikam domāja, ka Jānis uz tiem nācis paciemoties, kā jau tas draudzīgu puišu starpā mēdz notikt.
«Vai saimniece mājā?» Jānis, reiz kārtis izdodams, vienaldzīgi jautāja. Viņam saimnieku gals likās esam kluss un tukšs.
«Mājā, mājā,» viens puisis atbildēja un otrs pielika: «Laikam gaida viesu. Vakar ālējās ar istabas tīrīšanu un uzkopšanu; šorīt pate tā mazgājās, kā kad visu nedēļu būtu bijuse kult.»
Jānis aizlika savu plato roku vaigam priekšā, lai runātāji neredzētu, ka tas notvīka.
Ap pusdienas laiku saimniece iznāca no savas istabas un vēlēja ēst pusdienu. Jāni ieraudzījuse, tā likās esam pārsteigta, atņēma labdienu un iesaucās: «Kāds vējš tad tevi šurp atpūtis!» Tad viņa atkal iegāja savā istabā.
Pēc brīža durvīs no jauna atvērās, saimniece parādījās tajās un sacīja: «Ciemiņ, vai neienāksi arī drusku dziļāk!» Atbildes nenogaidījuse, viņa pazuda - durvis palika pusviru.
Jānis nobeidza iesākto partiju un tad piecēlās. «Jāiet ir, kad sauc.»
Izbrīnējušies puiši viņam noskatījās pakaļ.