«Ko tad tā no viņa grib?» pirmais sacīja.
«Vai tad viņa priekš Jāņa istabu un sevi būs spodrinājuse?» otrais prasīja.
«Nav liels, nav liels,» trešais piemetināja, «pagāns, diezgan glīts cilvēks, lai katru jaunu meitu satracinātu, nevis vēl tādu pavecu ķeseli kā mūsu saimnieci.»
Saimnieces istabā galdiņš bij klāts, un uz tā stāvēja plācens, sviests un medus. Vienā pusē galdiņam sēdēja Lieldālderiete, otrā pusē bij tukšs krēsls. Uz šo krēslu saimniece rādīja un sacīja: «Sēsties.»
Jānis nosēdās.
«Un ēd pusdienu,» viņa laipni pielika, Jāņa pusē stāvošo medus bļodiņu tam vēl tuvāki piebīdīdama klāt.
Jānis pacēla lielo roku un atbraucīja pierē iešļukušās matu sprogas atpakaļ; viņa platās krūtis vareni sacēlās un saplaka, tas skatījās nedroši istabā apkārt un sacīja: «Vai pulkstens jau tik daudz?»
«Jā, jau pusdivi, laiks ēst, bet liekas, ka tev vēl negribas. Vai varbūt kāda čarciņa - man tur skapī -» saimniece gribēja piecelties.
«Nē, nē, lai paliek!» Jānis iesaucās. «Es nedzeru.» Un, uz galda gulošo nazi satverdams un tā galu lēnām uz galda sizdams, viņš runāja: «Saimniec, nevaru ēst, pirms neesmu izrunājies. Man tev kas jāsaka. Man liekas, ka tu uz mani turi labu prātu... Smuka tu neesi, laba tu esi. Tu zini mani, es zinu tevi. Ja tu mani gribi precēt, es tevi gribu ņemt... Saki, - ko domā?»
Tā! Izrunāti bij vārdi, kas viņa sirdi veselu nedēļu smagāk nekā akmens bij spieduši.
Viņš nolika nazi uz galda, atspieda galvu rokā, tā ka tā arī acis apsedza, un atkal tam krūtis lieliski sacēlās un saplaka.
Drusku pārsteigta saimniece skatījās skaistajā puisi, kas tagad meitenei līdzīgi bij nosarcis.
«Ko es domāju?» viņa priecīgi iesaucās. «Ak, ko es tur nu citu varu domāt kā to: tādu puisi kā tevi es gan ņemtu par vīru!»
Un tad Lieldālderiete iesāka gardi un laimīgi smieties un sniedzās galdam pāri, satvēra Jāņa roku, kurā tas galvu bij atspiedis, un noņēma to viegli no viņa acīm.
«Neesi nu tik kaunīgs! Ko tur nu vairs - nu jau viss kārtībā!... Bet cik asa tava roka, mīlīt! Tagad tā kļūs mīksta kā kungam. Lieldālderiešam tāda darba nevajaga strādāt, kas rokas pataisa asas!...» Un samīlējusēs atraitne rotājās ar aso roku, spieda un glaudīja to labu brīdi, līdz Jānis pacēla acis un skatījās Lieldālderietē. Tas bija tāds savāds mirklis - bez asarām un tomēr tāds valgs, - saimniece palaida Jāņa roku vaļā un sacīja:
«Tagad ēd!»
Kad Jānis pusēdā iejautājās, vai nevarot no lielītā alus dabūt nodzerties, tad Lieldālderiete nosarka un sacīja:
«Alus!... Ko tur nu savu brūtganu vairs lai apmeloju! Mums alus nemaz nava. Es tik tā ar tevi mānījos vien, lai tu drīzāk atnāc šurp.»
* * *
Visa pasaule brīnojās par Jāņa nedzirdēto laimi. Visa pasaule viņu apskauda, un katrs neprecējies puisis vēlējās būt viņa vietā. Tātad jādomā, ka tās laikam bij prieka asaras, ko viņš savā kāzu naktī raudāja, izgājis Lieldālderiešu pagalmā, kamēr istabā sveces mirdzēja, glāzes skanēja, mūzikanti spēlēja un skaļas balsis uzsauca augstu laimi «jaunajam pārim»...
* * *
Jānis bij trīsdesmit astoņi gadi vecs, kad viņa sieva sava mūža sešdesmit otrā gadā nomira. Astoņpadsmit gadu viņi bij sadzīvojuši mierīgā laulībā, un pa to laiku Jāņam patiesi rokas bij kļuvušas mīkstas. Rokas mīkstas, bet piere krunkaina. Savu ziedu laiku tas bij pavadījis pie novītušas sievas sāniem. Bet neviens nebij dzirdējis viņu par to žēlojamies «Visa laba kopā jau pat ķēniņi un ķeizari nedabū baudīt, ko tad nu vēl tāds vienkāršs zemnieks kā es!» viņš mēdza sacīt, kad viens vai otrs no viņa draugiem - tiem pašiem, kas papriekšu viņa laimi bij apbrīnojuši - viņam jautāja, kā šis ar tik vecu sievu tik mierīgi un pieticīgi kopā varot dzīvot? «Bez manas gribas viņa jau manis nevarēja apprecēt, un caur viņu esmu ticis pie bagātības un visāda laba, ko citādi nemūžam nebūtu sasniedzis. Vai tad nu par to lai iesāku trakot, ka esmu panācis, ko gribējis? Diezgan liels ir to pļunduru skaits, kas, iegājuši pie vecīgām sievām iegātņos, tā dara, kā kad tiem pēc kāzām vien vēl acis par savu sievu nesmukumu un vecumu būtu atdarījušās. Nu tie āksti ir nelaimīgi, nu tie sāk ālēties un pasaulei rādīt, kā tie svešu mantu, priekš kuras sakrāšanas tie pirkstu nav pacēluši, prot saliet rīklēs. Es šo muļķu skaitu negribu pavairot!...» Lūk, tik prātīgi Jānis zināja runāt, un tik prātīgi viņš savā laulībā arī prata dzīvot, izņemot pirmo gadu, kad arī viņš šad un tad sadzēries pārnāca mājā.
Kad sieva bij nomiruse, viņš neraudāja, bet viņš arī nepriecājās. Tā līdz pēdējam galam viņu ar tādu pašu mīlestību bij mīlējuse kā astoņpadsmit gadus atpakaļ, reti kad ar viņu sabārusēs, un medus bļodiņu, kā pirmo reiz viņu mielodama, tā arī uz priekšu vienmēr viņa pusē uz galdiņa nolikuse. Pat uz nāves cisām viņa vēl par Jāņa labklāšanos bij rūpējusēs. «Jānīt,» viņa kādā dienā bij teikuse, «kad būšu nomiruse, tad tev atkal jāprecējas. Bet neprecē par daudz jaunu. Ņem tādu, kura tavam vecumam piekrīt. Nebūs tik daudz jābīstas, ka tu viņai neapnīc...»
Šie vārdi, kas liecināja no tā, ka Lieldālderietei pie visas viņas laimes bij bijušas savas slepenas raizes, Jāņam katru reizi iekrita prātā, kad viņš par vienu vai otru meitu pārdomāja, vai to nederētu precēt. Jo precēties viņam jau nu vēlreiz bij jāprecas, vīram, no kura kuplajiem matiem laiks vēl neviena nebij balinājis, atraitnim bez neviena bērna, ar tik lielu saimniecību!
Bet kuru, kuru no visām viņam pazīstamām meitām bij ņemt? «To jaunāko, to skaistāko!» viņa sirds sauca un pukstēja ātrāk. «Turies pie nomirējas vārdiem,» prāts sirdei runāja pretim. Jānis izšķīra šo strīdu caur zālamonisku spriedumu. «Neņemšu jaunas, bet neglītas arī ne,» viņš nodomāja.