«Nu, kā tev ir ap sirdi, sieviņ, kad iedomā, ka priekš mēneša laika vēl biji nabaga kalponīte un tagad esi bagāta saimniece?»
Tad Ilze atsmīnēja pretim un satvēra Jāņa roku, un sacīja:
«Nu tu man izrādīji manu mantu, nāc, tagad tev rādīšu tavu!» Un viņa vīru veda drēbju klētī un atslēdza savu lādi. Viņa iz tās izņēma palagu, kreklu, dvieļu, cimdu, zeķu nezināmu galu un pēdīgi no paša dibina izcēla divas pilni piebāztas diegu zeķes.
«Kas tas?» Jānis pārsteigts iesaucās.
«Nauda. Neesmu vis tik nabaga, kā tu domā,» Ilze atbildēja, un laime un lepnums, ka viņa arī kaut ko varēja rādīt, pārklāja viņas ģīmi. «Un tā vēl nav visa, pie mācītāja vēl divi simti, palūdzu viņam, lai tos ieliek bankā.»
Jānis brīnējās un purināja galvu. «Ilz, kur tu tik daudz naudas varēji sakrāt?»
«Neesmu arī visas pate sakrājuse, nauda zeķēs man no mātes.»
«Ej nu, ej! Atminos, ka tu man reiz teici, ka māte tev tik desmit sudraba rubļu atstājuse.»
«Toreiz tevi tik tā mānīju vien, vīriņ, māte man atstāja trīssimts rubļu...»
«Ak!» Jānis iesaucās un aizvila pret lādi.
Sabijusēs Ilze saķēra vīru aiz rokas.
«Kas tev?» viņa vaicāja.
Tikai pēc laba brīža Jānis viņai atbildēja.
«Ilz,» viņš sacīja žēli. «llz, ko tu ar saviem meliem esi izdarījuse!... Toreiz, pēc tavas mātes nāves, mans nodoms bij tevi precēt. Es tevi mīlēju, un man likās, ka tu mani arī mīlēji. Bet vai tad tu nezināji, ka man bij jāiet zaldātos? Toreiz vēl saimnieku kontraki atsvabināja no karadienesta. Ja nu tu man taisnību būtu stāstījuse, tad būtu saprecējušies un uzņēmuši kādu mājiņu. Ar šādu nolūku taujāju, vai tev ir nauda. Bet, kad tu man sacīji, ka tev nekā neesot, ka tu manis nevarot glābt no zaldātiem, tad ar rūgtu prātu apņēmos tevi atstāt. Man nevajadzēja sievas vien, bet arī glābējas no zaldātu dienesta, un tādu es atradu Lieldālderietē...»
Viņš smago zeķi Ilzei sniedza atpakaļ, kas bāliem vaigiem to saņēma. Viņa atsēdās uz audekla baķa, aizsēja zeķi, salika rokas klēpi un lūkojās labu laiku domīgi zemē.
«Un tu man nevarēji teikt, ar kādu nolūku tu pēc mana mantojuma taujā?» viņa pēdīgi klusi jautāja. «Tad tev būtu citādāk atbildējuse.»
«Bet, mīļā, tu tak zināji, ka man jāiet zaldātos, un vai es to varēju domāt, ka pēc tik mīļas lūgšanas, kā es tevi lūdzu, lai tu man uzticies, - vai es varēju domāt, ka tu man nestāstīsi taisnības!»
Ilze piecēlās un piegriezās lādei.
«Es muļķe,» viņa čukstēja, un, pēkšņām dusmām un žēlabām pārņemta, viņa pacēla naudu un cirta to lādē, tā ka zeķe pārplīsa un rubļi skanēdami apklāja lādes dibinu. «Nelāgas nauda, es tevi noslīcināšu, es tevi aprakšu!» Un Ilze aizklāja vaigu ar priekšautu un raudāja.
Jānis pasmīnēja. Tādi, lūk, ir tie sievieši, nu viņai vajaga kaut kā, lai varētu izlaist dusmas par savu muļķību.
«Sieviņ, vai tad nu nedzīvā nauda pie tā vainīga, kas noticis?» viņš apmierinošā balsī runāja.
«Jā, zināms,» Ilze atbildēja, «kad man viņas nebūtu bijis, tad nebūtu varējuse melot un tad tagad arī nebūtu tik nelaimīga par saviem meliem.» Un asaras no jauna tai sāka plūst iz acīm.
«Lai izraudās,» Jānis domāja, nolīkās lādē un salasīja izkaisīto naudu, to salikdams mutes lakatiņā. Kad pēdējais gabals tajā bij ielikts, Ilzei asaras arī bij nostājušās.
«Tā,» viņš sacīja un žvadzināja sudraba gabalus lakatiņā, «tos mēs nedz slīcināsim, nedz apraksim, nedz pakārsim - tos mēs Rīgā ieliksim bankā, tur tie nesīs augļus. Diezgan ilgi tāpat brīvā gulējuši lādes dibinā.»
«Varēja jau arī uz priekšu turpat gulēt,» Ilze domīgi runāja, «priekš kā tad nu gan lai to vairojam?»
«Nu, es domāju, tu nebūsi uz priekšu slinkāka par tavu naudu, sieviņ,» Jānis sacīja un smīnēja.
Te sieva nosarka līdz ausīm, iesita vīram viegli pa muti un smējās. Un viņas smiekli Jāņam piepeši atgādināja Zāru un tos trīs eņģeļus, un viņš skaļi smējās līdz. Un no šiem smiekliem abu sirdīs atmodās vecā mīlestība, kas astoņpadsmit gadus bij bijuse aprakta zem sadzīves gružām.
NEZĀLE
Viņu īsti vajadzēja nosaukt par Mozu, jo viņu izvilka iz ūdeņa, gan ne iz Nīlupes un ne Vāraus meita, bet līdzcietīga veca māmuliņa iz pa pusei aizaugušas dzelmes, kura bija meža vidū. Bet, kad minētā māmuliņa rūpējās tikai par savu sēņu un ogu īsto nosaukumu, kuras lasīt bija viņas amats, tad viņa izglābto cilvēka bērnu, neizsacīdama nekādus vēlējumos par viņa nākamo vārdu, nodeva tuvākajo zemnieku māju saimniekam, pie kura mazo, pusmirušo pasaules pilsoni, kad viņš bija nomazgāts, «notes kristībā» nosauca par Jāni. Tad par šo meža māmuliņas savādo atradumu ziņoja pagasta valdei, kura no savas puses šo atgadījumu pēc pienākuma atkal paziņoja bruģu tiesai. Pēdējā atrastā bērna māti stingri lika meklēt, bet meklējums palika bez sekmēm. Tādēļ minētā pagasta valde savā sapulcē - paklausīdama pienākumam, ne pašas dzinekļam - nosprieda atrasto bērnu uz pagasta rēķina uzaudzināt. Vanagu māju saimnieks, tas pats, pie kura bērnu kristīja, izteicās, ka šo žēlsirdības darbu pret pienākošu atlīdzinājumu uzņemšoties, un pagasta valde šo augstsirdīgo piedāvājumu pieņēma bez debatēm.
Seši un pus gadus Vanagu saimnieks līdz ar savu sievu un saviem vairāk bērniem ar nenogurstošu pacietību izpildīja šo kristīga cilvēka pienākumu pie bārenīša, kuram nebija ne tēva, ne mātes, - tad pagasta vecākais nosacīja Jānīti par pieaugušu, un tas nu iesāka ēst paša pelnīto maizi. Viņš tapa par Vanagu saimnieka cūku ganu. Tas arī bij žēlastības darbs, ka Vanags viņu paturēja, jo kurš cits gan būtu pieņēmis mazo zēnu, kura nesavaldāmība un nerātnība bija tapuse par parunu? - Vanags gan bija darījis, ko vien iespēja, lai bērnam iepotētu kristīgus tikumus, viņa sieva rīkstes nebij taupījuse, - kā zināms, šīs zāles Vidzemes mežos aug savā vaļā un tādēļ lēti dabūjamas, - un Vanagu bērni tam allaž bij rādījuši labas priekšzīmes; bet ko tas viss līdzēja pie bērna, kam morāliska nepilnība iedzimuse! No kura cita avota tās jaunās īpašības gan varēja nākt, kas pie Jānīša pamazām parādījās?... Vanaga bērni nemeloja. Kādēļ Jānītis meloja? Kādēļ viņš tik stūrgalvīgi liedza savu vainu, kad mazais Bērtuls tēvam sūdzēja, ka Jānītis iesitis ķēķa lodziņu, iebāzis kaķi darvas traukā vai zirgam no astes izplūcis sarus?...Viņa bērni nezaga. Kādēļ Jānītis to darīja? Kur āboļi bij palikuši, kurus viņš klētī priekš ziemas bij gribējis glabāt?... Viņa bērni bij pieklājīgi, rāmi un godīgi. Kādēļ Jānītis tāds nebij? Kur tās garās skrambas cēlās, kuras gandrīz vienmēr, brīžam gareniski, brīžam šķērsām, viņa seju darīja nejauku, kamēr Bērtulīša, Anužiņas, Reinīša, Madītes un Miķelīša vaigi un degums nekad nebij saskrambāti?... Jā, Vanagu saimniekam bij taisnība, sakot, ka ābols no ābeles tālu neesot kritis.