Divpadsmit gadus vecs Jānis tapa par lopu ganu, bet viņš neganīja vis Vanagu saimnieka lopus, jo tas viņu pie sevis ilgāki nepaturēja, tādēļ ka tad viņam to vajadzētu sūtīt skolā. Un kur viņš, nabags vīrs, to lai iespētu? Soda naudu maksāt arī nebija patīkama lieta, kā viņš to jau zināja no piedzīvojumiem.
Bet pie sava jaunā saimnieka Jānis ilgi neizturēja. Tas no Vanaga bija dabūjis zināt, kāda gara bērns šis zēns esot, un tādēļ pret viņu tajā ziņā arī pienācīgi izturējās. Jurģos Jāņam bija jauns saimnieks, un atkal pēc gada viņam bij no jauna jāmaina dzīves vieta. Par bagātu un taupīgu atzītais Krikums - aprunātāji viņu dēvēja par skopu - šoreiz ar zēnu gribēja izmēģināties. Ļoti lētā alga, par kādu Jānis bij dabūjams, viņu uz to pavedināja. Bez tam viņš jau dažu stūrgalvi caur savu stingrumu bij padarījis prātīgu, vai tad tas pie Jāņa neizdotos?
* * *
Tikko divi nedēļas no Jurģu dienas bija pagājušas, tad Krikums katram, kas to gribēja dzirdēt, apgalvoja, ka viņš vēl nekad savā mūžā tik slinku, stūrgalvīgu un rupju zēnu neesot redzējis, kāds Jānis. Tas zēns citam nekam nederot kā tikai sava maizes devēja kaitināšanai līdi nāvei. Šām viņa domām viņa priekšzīmīgā sieva pilnīgi piekrita, kaut gan citādi viņu domas nevienojās. Pie citām labām īpašībām un tikumiem viņai bija brīnišķa gaišredzība, un tādēļ viņa redzēja daudz lietas, kas citiem vienkāršiem ļaudīm palika paslēptas. Tā, piemēram viņa ne ar mazām izbailēm bij ievērojuse, ka Jānis samērā ar viņa darbību par daudz ēda. Mans Dievs, kādēļ ganu zēnam vajaga daudz ēst! Pie darba, kas prasīja tik maz spēka, kā lopu ganīšana, cilvēks nekad nevar būt tā izsalcis, kāds Jānis vienmēr bij, un Krikuma māte tādēļ ieguva to pārliecību, ka šis zēns tādēļ tik daudz ēdot ka savu saimnieci caur to gribot kaitināt. Labajai Krikumienei tad ūdens radās mutē un asaras acīs, kad viņa redzēja, kādu pulku kartupeļu un sviesta paniņu - mīļo maizīti nemaz neievērojot - Jānis pie pusdienas maltītes sabāza savā mutē. Tik daudz gandrīz pat ne kalpi neēda kuriem bija jāar, jāpļauj siens un jāstrādā citi grūti darbi. Nebija noliedzams, ka Krikums lieliski bija pārskatījies tādu lielu ēdēju saderēdams par ganu. Viņi padarīto misēkli pa daļai gribēja atkal izlabot, Jāni šad un tad likdami pie lielkalpu darba. Bet vai zēns gribēja klausīt! «Esmu pie jums saderējis par ganu un nestrādāšu nekādus citus kā gana darbus,» viņš kā nikns suns rūca caur zobiem. Vai tā nebija atklāta stūrgalvība! Viņi gribēja zēnam darīt labu, gribēja viņu pamazām ieradināt ar grūtiem darbiem, lai viņš nākošā gadā varētu saderēties par pilnīgu kalpu, un pateicības vietā viņš pretojās tādam labam nodomam. Kam šādā atgadījumā pacietība lai nebeidzas? Krikumam tā beidzās, un lietas beigas bija tās, ka Jānis dabūja labu kārtu pēriena. Pēc Krikumienes izsacījuma, pēriens allaž bij īsti veselīgs un labdarīgs - vai viņa to runāja no saviem piedzīvojumiem, tas lai paliek neizpētīts. Bet pie Jāņa šis labdarīgais pienākums nerādījās, - viņš tapa vēl stūrgalvīgāks, nekā bijis, valkāja cepuri uz acīm uzspiestu, un viņa acis caur tās saplīsušo širmi raudzījās vēl spītīgāki nekā līdz šim. Kas te cits varēja līdzēt kā otra kārta pēriena! To viņam arī uzskaitīja.
Bet tad notika kaut kas neierasts, kaut kas nedzirdēts.
Atgadījās, ka pagasta tiesa nākošajā dienā noturēja savu ierasto sēdējumu, un Jānis, saimniekam neko nesacīdams, gāja uz pagasta namu un apsūdzēja Krikumu par patvarību. Nabaga neapdomīgais zēn! Pagasta tiesas priekšsēdētājs bija Krikuma svainis, un tas atvēra platas acis, kad Jānis savu sūdzību nesa priekšā. Tad viņš atvēra savu gudro muti un garākā runā, kurā iepina daudz nozīmīgu bībeles pantiņu, pamācīja Jāni, tai iet uz mājām un ir paklausīgs. Bet, kad viņš redzēja, ka viņa tēvišķā un labi domātā pamācība uz Jāni nedarīja nekāda iespaida, viņš savu balsi pārvērta un asiem vārdiem izbāra Jāņa nepieklājīgo izturēšanos, atgādināja viņam visus viņa netikumus un pēdīgi teica, ka Jānis to varot atzīt par savu laimi, ka tik godīgi cilvēki kā Krikumi viņu pieņēmuši par ganu. Jānis mierīgi noklausījās, līdz pagasta tiesas priekšsēdētājs beidza runāt, un tad īsi un rupji vaicāja: