«Vai pie jums nekādas taisnības nevar dabūt, ko?»
Vispārīga kustība tiesnešu starpā; tiesas priekšsēdētājs, kurš vairāk drīkstēja darīt nekā citi tiesneši, ar dūri sita uz galda, ka tas brīkšķēja vien.
«Pie joda, taisies, ka tiec uz māju, muļķa zēn!» viņš sašutis brēca. «Citādi tev būs jāiepazīstas ar Biezumnieku!»
«Oho! Es tevi jau sen pazīstu, tu -»
«Puika!» Biezumnieks brēca un piecēlās visā cienībā no tiesas galda, tā ka viņa krēsls ar lielu troksni nogāzās gar zemi.
«Nāc vien šurpu!» Jānis izsaucās, izstiepdams dūri pret Biezumnieku, un, iekam kāds viņu spēja kavēt, viņš no tiesas istabas bij izgājis...
Kad Krikumienei par šo notikumu ziņoja, tad viņa teica, ka viņas mati no brīnumiem ceļoties stāvu par tādu nekrietnā zēna bezkaunību. Viņas brāļam, kurš piederēja pie pagasta cienīgākās famīlijas, četru tiesnešu un skrīvera klātbūtnē rādīt dūri, - tādu noziegumu vajadzēja bargi sodīt. Ka Jāni par to nepakāra, bet tikai visā klusībā krietni nopēra, par to viņam bija jāpateicas Krikuma labsirdībai.
Bet gaišmataino Līzi, kas Jānim palīdzēja lopus ganīt, Krikumiene mīlīgāki un ciešāki nekā citās reizēs pamācīja, lai Jānim vairs nekad neļauj aiziet no lopiem, kā viņa nesen bij darījuse; viņš caur tādu vazāšanos nomaldīšoties uz neceļiem, viņam projām esot, kāds vilks varot atnākt utt. - Bet Krikumam viņa teica, ka meiteni arī vajadzējis nopērt. Bet ko lai dara? Ar Līzi vajadzēja apieties «kā ar jēlu olu», jo viņa bij ļoti vārīga un par katru nieku sūdzēja mātei. Ai, un šās mātes mēle bija asāka nekā abējās pusēs griezīgs zobens!
* * *
Līze, slaiki noauguse meitene, kuras sejā bij dziļas baku rētas, bija vienīgā cilvēcīgā būtne, kura Jāni varēja ciest. Spēcīgais, sārtais zēns ar brūnajiem, sajukušajiem matiem, spītīgi mirdzošajām acīm šai nabagai nekošai meitenei ar salmu krāsainajiem, plānajiem matiem jau pašā pirmā dienā bija paticis. Arī pret viņu Jānis iesākot bija bijis rupjš, kāds viņš bija pret katru, bet, kad viņa visu pacieta, un tad, kad viņš tai par daudz pāri darīja, tikai rūgti noraudājās, tad viņš pamazām pārgrozījās, un pēdīgi viņa nelaipnība gluži mitējās. Priekš šādas pārgrozības sekošais atgadījums daudz palīdzēja.
Sējamā laikā dažreiz Līzei, dažreiz Jānim vienam bija jāgana lopi. Tad notika. ka divas govis, Jānim nemanot, bija nošķīrušās no citiem lopiem un iegājušas rudzu laukā, kur tās padarīja diezgan lielu skādi. Kad Krikums šo skādi manīja, viņš bija ļoti sašutis un vaicāja, caur kā palaidnību tas noticis. Pirms Jānis varēja apdomāties, ko atbildēt, Līze teica:
«Es esmu vainīga. Kādā rītā biju aizmigusēs, un tad govis bij iegājušas rudzos.»
«Tu slinkā, miedzīgā, palaidnīgā meitene!» saimnieks sašutis brēca; bet gudrā Krikumiene viņu mierināja.
«Nebrēc jel! Caur to tu neko vairs nelabosi!» viņa teica un tad, uz meitenes pusi pagriezusēs, turpināja:
«Nebaidies vis, bērns; tas ikkatram var atgadīties. Tava māte pļaujamā laikā skādi atstrādās pie labības pļaušanas.»
Ar to lieta bija nobeigta.
«Kādēļ tu vainu ņēmi uz sevi?» Jānis vaicāja, kad viņš ar Līzi bija viens. «Man to skādi vajadzēja atlīdzināt.»
«Jā, tu!» skuķe atbildēja. «Tev trīskārt būtu bijis jāatlīdzina un pie tam jādzird sprediķis, kas būtu bijis garāks nekā tas, ko baznīckungs saka no kanceles.»
«Par Krikuma sprediķi neko nebēdāju.» Jānis teica. «Man viena alga, vai Krancis rej, vai viņš runā!»
«Bet viņš tev būtu darījis netaisnību! Vai viņš tev ticētu, ka govis pret tavu gribu nobradājušas rudzus? Nekad! Un es nevaru paciest, ka tevi teic sliktāku, nekā tu esi!»
Jāņa pateicīgs acu uzmetiens Līzei bija par algu par šiem vārdiem. No šā acumirkļa starp abiem draudzība bija nodibināta, kas vienmēr tapa ciešāka un sirsnīgāka.
* * *
Pavasara pagāja, vasara pienāca. Lauki pārvērtās zaļi, sarkanās zemenes mirdzēja krūmos un grāvju malās, visur bija redzama dzīvību izelpojoša pilnība. Laiks bija jauks; šad un tad uznāca atspirdzošs lietus un atnesa pārmaiņu vienmulīgajās saules dienās.
Jānis un Līze laimīgi ganīja ganāmo pulku. Viņi daudz nerunāja, bet bieži sēdēja kopā - viņa, zeķes vai cimdus adīdama, viņš, karotes vai citu ko taisīdams; brūnais Krancis pa tam snauda pie viņu kājām. Līzei visvairāk patika priekšpusdienas. Kamēr govis un aitas rasainā zālē ganījās, Līze un Jānis viens pa otram varēja pagulēties. Kad Jānis gulēja, viņš galvu mēdza nolikt uz skuķes ceļiem vai viņas klēpī. Tad viņa varēja ieskatīties tā mīļā sejā. Viņa daudzreiz domāja par to, cik mierīgs viņš izskatījās guļot un cik niknis viņš varēja tapt, nomodā būdams. Ai, kāpēc viņa to neiespēja pārvērst, pārlabot!
Dažreiz, kad viņš, mierīgi elpodams un galvu atliecis, gulēja, viņai radās vēlēšanās viņu noskūpstīt; tad viņa lēni noliecās pie viņa, aizskāra viņa sārtās lūpas ar savējām, - viņam nevajadzēja manīt, ko viņa darīja. Bet viņš to tomēr manīja, un reizi, kad tā viņu atkal bija skūpstījuse, viņš atvēra acis un uzskatīja skuķi ar laimīgu smaidu.
«Skūpsti mani vēl reizi, Līze,» viņš teica.
Tad notika neizdevīgais gājums pie pagasta tiesas, uz kuru Līze viņu bija pierunājuse, un tad notika jau pieminētā nelaime.
Bija lietaina diena, kura daudziem nepatika, tādēļ ka tajā bija tuvējais lielākais tirgus. Uz lielceļa bija dubļi, lauku ceļi caur ļaužu šurpu un turpu braukāšanu ļoti izbraukti. Jānis viens pats ganīja lopus, tādēļ ka māte Līzi bij aizveduse uz tirgu. Viņš sēdēja ceļa malā un saīdzis skatījās uz neskaidra ūdeņa peļķēm, kurās lietus pilieni lēni, plīkšēdami iekrita. Tad kādi vāģi brauca. Jānis vienaldzīgi pacēla acis. Braucējs bija Biezumnieks, pagasta tiesas priekšsēdētājs, kurš brauca no tirgus uz māju. Tas likās būt par daudz dzēris, jo viņš nežēlīgi sita gurdenam zirgam, kurš apstājās Jāna tuvumā pie kāda tiltiņa. Bet, kad Biezumnieks bez mitēšanās nabaga lopiņam cirta ar pātagu, tad tas uzreiz iešķībi lēca pār tiltiņu; viens ritenis pie tam pārslīdēja pār tiltiņa galu, vāģi kādu acumirkli gorījās un tad no tiltiņa iegāzās grāvī, kurš līdz pusei bij ūdeņa pilns.