No negaidītā kritiena pārsteigts, Biezumnieks kādas sekundes palika grāvī; tad viņš izrāpās ārā, ar pātagas kātu dubļus nobīdīdams no saviem virssvārkiem, un, kā palīga meklēdams, skatījās apkārt.
«Ā-a,» viņš ar stīvu mēli teica, kad ieraudzīja Jāni, «nāc man palīgā, zēn! Šodien sasodīti slikts laiks. Nu pagaidi vien, lops, es tevi mācīšu - nu ko tu tur stāvi, kusties taču, zēn! Nāc!»
«Kusties pats - manis dēļ sašķīsti,» Jānis atbildēja un rokas lēni salika uz muguras, un izplēta kājas.
«Nāc šurp, es tev saku!» Biezumnieks brēca, no dusmām nosarcis. «Ko tāda niķošanās lai nozīmē? He!»
«Brēc, cik tu vari,» Jānis nicinādams atbildēja. «bet, kad pie tam pārplīsti, tad saku, ka es tevis nesašūšu, jo neesmu skroderis.»
«Smurguli!» Biezumnieks rūca. «Turi muti! Šurpu pie manis!»
«Turi pats muti, netaisnais tiesas vīrs!»
«K-a-s?»
Biezumnieks bij zēnam pieskrējis tik ātri, cik viņa nestingrās kājas atvēlēja, un uzskatīja viņu ar satvīkušajām acīm.
«Nu?» Jānis vaicāja. «Vai tu domā, ka es piedzērušu cilvēku neesmu redzējis? Fui, kā tu smirdi - brandvīna muca!»
Kā ugunsliesma piepeši šķilās gar Jāņa acīm, durstošas sāpes radās viņa galvā, viņš to abām rokām satvēra, streipuļoja un ar asiņainu ģīmi pakrita.
Biezumnieks mierīgi atjūdza zirgu un, caur dubļiem brizdams, to aizveda uz mājām.
* * *
Dienas un nedēļas pagāja, skumīgas dienas un nedēļas. Jānis ilgi gulēja slims, un, kad viņš atkal varēja iet pie darba, tad viņam bija tikai viena acs. Biezumnieks otru aci tam bij izsitis.
Līze, kura pa savu brīvo laiku Jāni ar lielāko rūpību kopa, bija par to ļoti nelaimīga. Viņai izlikās, itin kā pate vienu aci būtu zaudējuse. Viņai katru reizi pārgāja šaušalas, kad zem košajām uzacīm uzskatīja tukšo bedri! Pusaklam visu mūžu nodzīvot - ai, cik bēdīgi un briesmīgi! Un senāk tik košā seja, cik nejauka tā tagad izskatījās!
Jānis nesūdzējās un ar Līzi nekad nerunāja par notikumu, bet viņa klusuciešana tai sacīja vairāk, nekā vārdi iespēja sacīt.
Reizi, kad viņi kā senāk uz ganībām blakus sēdēja un skuķe slepeni vienu savu aci brītiņu ar roku bija turējuse apsegtu, viņa piepeši ļoti sašutuse iebrēcās:
«Sātans, negantais nositamais cilvēks! Jāni, Jāni, vai tu to tā atlaidīsi? Cik ilgi tu stomīsies viņam atriebties? Jeb lai es tavā vietā to daru? Ko tu gribi: vai lai es viņam izplēšu acis iz pieres jeb lai viņu nokauju? Jā, es viņu ar šām rokām varu nožņaugt, tā - un tā -»
Un pie tam viņa rādīja briesmīgas zīmes.
«Nē,» Jānis teica, «tev viņam nekas nav jādara, jo viņš tev arī neko nav darījis, gan es viņam atriebšu, pagaidi tikai.»
«Ko tu viņam padarīsi?» skuķe taujāja.
«To tev tagad nesacīšu.»
Un Līze gaidīja.
Bet pa tam Krikumiene nenogura, kaimiņiem un draudzenēm stāstīdama, cik taisnīgi Dievs darījis, bezdievīgo zēnu sodīdams ar acs zaudējumu.
Rudens pienāca. Koku lapas, pārvērtušās sarkanas, brūnas un dzeltenas. lidinājās kā putni koku zaros vējā. Lauki tapa tukši, siens no pļavām jau sen bija savests šķūņos vai samests kaudzēs, naktssalnas ieradās. Lopus vairs nevarēja izlaist ganos.
Tad kādā naktī uguns liesmas iztraucēja no miega Biezumnieku iedzīvotājus. Biezumnieka lielais siena šķūnis, kurā gandrīz viss viņa siena krājums bija salikts, stāvēja liesmās. No glābšanas nebija nekā ko domāt. Vienīgais, ko vēl varēja darīt, bija tas - atsargāt, lai uguns nepārietu uz citām māju ēkām, jo vējš nesa uz turieni lielas degošas siena plēves. Biezumnieks dusmās šņāca. Bij skaidri noprotams, ka šķūni negantnieka rokas aizdedzinājušas. Kas šo jauno darbu gan bij padarījis? Nācās grūti uz kādu domāt, jo tiesas priekšsēdētājs, tiesu spriežot, samanto daudz ienaidnieku...
Nākošā dienā Krikuma kalps; kurš bij bijis dzirnavās, pārnesa pagājušā naktī notikušās nelaimes vēsti.
«Pagājušā naktī Biezumnieka lielais siena šķūnis nodedzis,» viņš teica, pie pusdienas galda piesēzdamies, ap kuru visa cita saime jau bij sapulcējusēs un ēda. Krikumiene, kura ar sāpēm bija redzējuse astoņpadsmit kumosus pazūdot Jāņa mutē, ievēroja, ka zēns sarāvās, nosarka un kartupeļam ļāva nokrist zemē.
«Ak Dievs,» kāda kalpone teica, «pagājušā naktī! Kā tad tas nācis? Aiz neuzmanības? Var būt, ka čigāni vainīgi!»
«Čigāni?» kalps atbildēja. «Kādēļ tad tie lai aizdedzina siena šķūni? To kāds būs padarījis, kas Biezumniekam gribēja atriebties, to es saku, un tā katrs runā.»
«Tev taisnība, Andž,» saimniece apstiprināja, ar priekšauta stūri savas asaras no acīm izslaucīdama; «manam brāļam tik daudz ienaidnieku - arī mūsu mājā viens tāds. Vai nav tiesa, Jāni,» viņa teica, uz pēdējā pusi pagriezdamās, «tu gan laikam no sirds priecājies par Biezumnieka nelaimi?»
«Nu, raudāt par to tiešām neraudāšu, to jūs gan varat domāt, saimniec,» Jānis apsmiedams atbildēja. «Priekš tam man par maz acu pierē, - Līze, nāc pagriez man teceli!» Pēc šiem vārdiem viņš aiztaisīja savu nazi, paņēma cepuri un izgāja ārā.