«Pagaidi, ēku dedzinātājs,» saimniece bubināja.
«Kā tu ar šo izkapti vari pļaut, Jāni?» skuķe vaicāja, kad viņa ilgi klusuciezdama teceli bij griezuse. «Tā jau īsa kā nazis.»
«Kāda zāle; tāda izkapts, man atāla vietā arī jāpļauj sniegs,» Jānis atbildēja. «Nāc vēlāk ar nesamiem palagiem uz pļavu zāli iesiet - man tev kaut kas jāsaka.»
«Es to jau zinu,» Līze domāja.
Jānis aizgāja.
Drīzi pēc tam Biezumnieks atbrauca savai māsai pavēstīt par notikušo ugunsgrēku un lietu pārrunāt. Krikumiene tūliņ viņu ieveda saimnieku istabā un aizslēdza durvis.
«Es jau zinu, kādēļ atnāci,» viņa satricināta teica. «Tavs šķūnis pagājušā naktī aizdedzināts, un mūsu Jānis ir tas ļaundaris.»
Biezumnieks iztrūkās.
«Tā ir,» māsa, galvu palocīdama, teica un stāstīja, kas pie pusdienas galda noticis. «Tu pats viņu varētu pārklausīt,» viņa turpināja, «viņš; tagad viens pats lejā pļavā, nav vēl pamatīgi izdomājis melus un, uz taviem vaicājumiem atbildot, varbūt sajuktu un pārrunātos.»
«Jā, bet vai tad kāds arī pamanījis, ka viņš izgājušā naktī nebij mājā?» Biezumnieks iemeta starpā. «Tā ir visgalvenākā lieta.»
«Dievam žēl, nē; bet tāpat pret viņu liecina tas, ka viņš līdz šai dienai, kaut gan jau auksts laiks, vēl arvienu gulēja uz zirgu staļļa.»
Pēc tālākas apspriešanās Biezumnieks steidzās uz pļavu. Viņš pilnīgi bij pārliecinājies, ka Jānis un neviens cits viņa šķūni aizdedzinājis.
«Nu, dēliņ,» viņš bildināja zēnu, kurš sapļauto atālu sagramstīja vienā vietā, «tu strādā ļoti uzcītīgi, - vai pagājušā naktī labi gulēji? Labrīt!»
«Labrīt! Pateicos, ļoti labi gulēju, un jūs?» Jānis atbildēja, cenzdamies runāt Biezumnieka balsī un savu darbu turpinādams.
Biezumnieks tapa tumši sārts. Bet viņš savaldījās un mierīgi teica:
«Man bij nelāga nakts, mans lielais siena šķūnis nodedza.» Tad, Jāņam piepeši gluži tuvu pieiedams un savas rokas tam ap pleciem apņemdams, un viņu kā dzelzs krampjos turēdams, viņš čukstošā balsī piezīmēja: «Un tu, zēn, to esi padarījis!»
Kādu acumirkli izlikās, it kā Jānis zem šāda apvainojuma smaguma gribētu sašļukt, bet tad viņš saņēmās un, stingri noturēdamies, rupji un dikti teica:
«Biezumniek, kā tu tā vari domāt? Vai tu esi pustraks vai pilnīgi traks?»
«Puika,» Biezumnieks brēca, kurš vairs nevarēja savaldīties, «puika, izteic - vai es tevi saberzīšu!» Un viņš puiku stipri purināja.
«Kad tu gribi, lai izsaku un vairāk neko, tad: jā, es to padarīju,» Jānis teica...
Biezumnieks izsauca kādu lāstu vārdu un atlaida Jāņa plecus. Bet tad viņš kā nikns zvērs tam uzklupa, sagrāba viņu pie rīkles un žņaudza to ar visu spēku. Tikai ar vislielākajām pūlēm Jāņam izdevās atrauties; viņš sašutis iekoda Biezumniekam pirkstā un ar dūri iesita tam pa ģīmi.
«Tārps!» Biezumnieks, zobus griezdams, brēca, no dusmām gluži pārņemts, sagrāba Jāni, kā spalvu kušķi pacēla viņu uz augšu un tad ar visu spēku laida tam nokrist zemē.
Pakluss, sāpīgs brēciens skanēja no puisēna lūpām, viņš ar abām rokām nespēcīgi mēģināja pacelties, bet atkrita paģībis. Tumšas asinis plūda no viņa muguras - viņš bij uzkritis uz izkapts, kuru neapdomīgi tā bij atstājis zemē, ka gals bij uz augšu, un izkapts gals bij iedūries viņa mugurā...
Biezumnieks, kā par stabu pārvērties, uzskatīja savu dusmu nedzīvo upuri ar platu muti un stīvām acīm; bet tad, no briesmīgām bailēm pārņemts, gandrīz nemaz nezinādams, ko darīja, viņš, kur tam vajadzēja gādāt palīdzību, bēdza uz tuvējo mežiņu.
Kad Līze pēdīgi atnāca un jau no tālienes redzēja Jāni nekustoši pie zemes guļot, viņa, nekā laba neparedzēdama, gāja ātrāki un kā ārprātīga klupa Jāņam blakus zemē. Bet nākošajā acumirklī viņa atkal uzlēca stāvus, norāva lakatiņu no savas galvas, skrēja ar to pie tuvākā grāvja, iemērcēja to aukstā, neskaidrā ūdenī; tad viņa steidzās atkal atpakaļ pie Jāņa un spieda tam slapjo lakatu uz pieres.
Pēc kādām minūtēm viņš atvēra gurdenās acis.
«Biezumnieks?» - tas bij vienīgais vārds, kuru Līze aizsmakušā balsī spēja izrunāt.
Jānis pamirkšķināja acis.
«Ak Dievs, ak Dievs! Kā tad viņš zināja, ka tu -»
«Es... to... viņam... pats... sacīju... lai viņu... kaitinātu... Bet es... šķūni... neaizdedzināju... Kāds... cits... bija... pasteidzies... man... papriekšu... es... to gribēju... darīt... Steidzies... pēc... palīdzības... ai...»
* * *
Pēc trim dienām Jānis bij nomiris. Uz māju nesot, viņš bij zaudējis valodu un samaņu. Divi reizes palīgā atsauktais ārsts neko nebij varējis līdzēt, un paruna, ar kuru Krikumiene klusībā bij mēģinājuse apmierināties, šoreiz nebij piepildījusēs: Nezāle bij nokaltuse.
Nākošā svētdienā Jāni paglabāja.
«Dievs labi dara ko darīdams,» raudošā Krikumiene vairāk reizes teica saviem no kaimiņiem sanākušiem viesiem, kad tie Jāņa ātro nāvi pārrunāja. «Kas var zināt, kas no tā zēna vēlāk būtu iznācis... Es tikai vēlētos zināt, vai viņš pats tik nelaimīgi kritis, jeb vai varbūt skuķe - viņi abi bij tik nesavaldāmi - -»
Draudzes skolotājs pie kapa atkārtoja jau sen galvā iekaltu bēru runu un par savām pūlēm dabūja rubli, un brauca līdz uz bēru māju. Tur viesi dzēra kafeju un brandvīnu un ēda sivēna gaļu un .zirņus, un pēc tam jaunākie ļaudis pie harmonikas mūzikas drusku padancojās. Vēlu vakarā visi šķīrās.
Biezumnieks nebij atnācis uz bērēm, kaut gan arī viņš, kā Krikumienes tuvākais radinieks, bija ielūgts. Noskumuse saimniece izskaidroja saviem viesiem, ka viņas brālis caur ugunsgrēku stipri sabaidījies un neesot īsti vesels.