Līzi neviens nebij ievērojis. No kapsētas pārnākuse, viņa tūliņ bij uzsēdusies aizkrāsnē uz mūrīša un, pret visu vienaldzīga būdama, stīvām acīm skatījās uz zemi. Neviens viņu tur neredzēja, tikai viņas māte, kura arī bij atnākuse uz bērēm, šad un tad piegāja pie viņas, sacīdama kādus mīļus, mierinošus vārdus. Šai runīgajai sievai patiesi bij rūpes par savu bērnu, un, kad Līze liedzās pat pie vakariņām iet, tad māte iesāka raudāt.
«Meitiņ bērniņ, kas tev ir?» viņa bailīgi vaicāja. «Neskaties jel tik sveši uz visām pusēm, tu mani izbiedē, runā jel, izraudies, tu vēl nevienas asaras neesi izraudājuse, un es taču zinu, ka tu ar Jāni labi satiki un viņa nāve tev ķeras pie sirds. Bet nesēdi tā - tik mēma un auksta, ak Dievs, ak Dievs, nedari mani nelaimīgu! Tev strauja sirds. Bet apdomājies, tu esi mans vienīgais bērns, visa mana manta šajā pasaulē! Kad tu sev padarīsi kādu kaiti, tad es miršu žēlabās!»
Bet viņai nebij jāmirst žēlabās. Līze ne sev, nedz citiem nedarīja nekādas kaites. Viņa bij pārvērtusēs klusa un domīga, varēja brīžam stundām domīgi sēdēt bezdarbībā, bet citādi viņa bija palikuse, kāda bijuse. Kad viņa savu gadu pie Krikumiem bija nokalpojuse, tad viņa aizgāja pie vietējā mācītāja par kalponi, palika tur četrus gadus un tajā laikā no mācītāja kundzes iemācījās smalkus rokdarbus strādāt un ar šujmašīnu rīkoties. Kad viņa no mācītāja aizgāja, tad viņa ar māti pie kāda saimnieka nometās uz īri un nodarbojās ar sieviešu apģērbu izgatavošanu. Māte un meita tagad laimīgi dzīvoja kopā. Bet šī laime ilgi nepastāvēja. Jau pēc kāda gada māte saaukstējās, saslima un nomira. Līze izrīkoja mazas bēres, kurās salūdza vistuvākos radus, tad pamazām pārdeva visas savas lietas, izņēma pasi un teica, ka aiziešot uz Rīgu. Bet neviens no viņas pazīstamiem viņu ne tur, nedz citur vairs nav redzējis.
Bet kādu laiciņu pēc Līzes aiziešanas šāda briesmu ziņa izpaudās pa pagastu: «Biezumnieks nokauts!» Viņu atrada klētī, kur tas pa vasaru mēdza gulēt, gultā bez dzīvības. Nodiluse, īsa izkapts bij iedurta viņa sirdī...
Jāņa kaps, kurš katrā vasarā bij līdzinājies puķu dobei, pēc Līzes pazušanas pamazām panīka. Atraitnītes, neļķes un neaizmirsteles uz tā iznīka. Starp lielām nātrām vēl tikai kādas retas, zilas puķītes kā baidīdamās parādās, bet arī tās drīz iznīks, taps izskaustas, un uz sabrukušā kapa augs un kuplos tikai - nezāle.
PARADĪZĒ
Bija svētdiena.
Košs, zils debess, pie kura ne mazākais mākonītis nebij manāms, smaidīja pār mazo, iesarkani krāsoto baznīcu, kas, puspaslēpta aiz vecu gobu un liepu rindas, netālu no lielceļa atradās mazā uzkalnītī. Mirdzošs pusdienas saules spožums lēkāja pa ne mazākā vējiņa nekustinātām koku lapām, laistījās ap baznīcas atvērtiem logiem un mēģināja veltīgi apzeltīt nosūbējušo gaili slaikā torņa galā.
Kādā no torņa apakšējām lūkām ķīvējās bars drošu zvirbuļu, tad piepeši sacēlās spārnos, iztraucēts caur tornī kāpošo zvaniķi, un ar troksni sametās vecas liepas galotnē, kur savu ķildu ar jo lielāku piktumu sāka turpināt.
Tagad atskanēja ērģeles, svinīgā vīzē beigas dziesmas meldiju uzsākdamas. Bet, dziesmu vēl dziedot, daži baznīcēni jau atstāja dievnamu un vai nu devās uz baznīcas krogu, vai atkal nostājās koku ēnā pretim baznīcas durvīm, noskatīdamies citu baznīcēnu iznākšanā.
Starp pēdējiem arī atradās vecs vīrs, kas, valgo pieri noslaucījis parupjā kabatas drānā un līdz tam rokā turēto cepuri uzlicis galvā, piekusis atspiedās pret tās liepas stumburu, pa kuras zariem ķīvējās zvirbuļi.
«Labdien, Pakulu tēv!»
Bija jauna meita, kas, no sāniem vecajam tuvodamās, viņu šādi sveicināja un tad piebilda:
«Vai, vai Pakulu tēv, tas nav jauki - bez laika no baznīcas iznākt un tad zem koka paslēpties, lai Dieviņš tādas nepieklājības nepamana. Pagaidi, es viņam to citsvētdien sūdzēšu!» Un smīnēdama viņa tā aprātam sniedza roku.
«Dari tā, mīļo kaimiņiene, ja tu sevi un visu jauno paaudzi gribi ievest nepatikšanās,» sirmgalvis atbildēja, draudzīgi kratīdams jaunavas izstiepto roku: «Tad debestēva advokātiem būs tā lieta jāizšķir, vai tas godīgi un pieklājīgi, ka jaunie izplētušies sēd baznīcas krēslos un vecie sarāvušies, salīkuši stāv tiem līdzās. Nupat pa visu dievvārdu laiku ne acumirklīša nedabūju sēdēt, ilgā stāvēšana un karstums mani tā nogurdināja, ka ar labāko gribu baznīcā līdz galam nevarēju nostāvēt. Tātad izmetos laukā. Kad te ārā arī nav kur apsēsties, tad taču te pie koka droši varu atspiesties, un tas tak arī kaut kas.»
«Jā,» jaunava sacīja, «mūsu nabaga draudze! Tā neiespēj un neiespēj še kādu beņķu uztaisīt, ko veciem atsēsties un atpūsties!... Bet šoreiz man jaunie jāaizstāv. Tiem jau pašiem baznīcā bij jāstāv, kā tad nu varēja vecajiem pienākošo godu parādīt?»
«Nu jā, jā, baznīca šoreiz bij gan pilnāka nekā citām reizēm,» Pakulu tēvs runāja.
«Viņa dievgaldnieku tā bij pārpildīta, ka es taī drūzmā neviena pazīstama ģīmja nevarēju ieraudzīt. Pat tavas Annas, kuru no cepures vienmēr lēti uzeju, šoreiz nevarēju ieraudzīt. Vai viņa jel pavisam šodien ir baznīcā, ko?»
«Ir, ir,» sirmgalvis atbildēja. «Bet tā. jau reizēm notiek, ka sevišķi tā ģīmja, ko meklē, nevar uziet. Arī man šodien tā būs gājis. Mūsu abu kaimiņš, Apsēns, man cieti apsolīja, šodien būt baznīcā, bet, kā liekas, nebūs turējis vārda.»
«Ir turējis,» jaunekle teica un nevilšus nosarka, «viņš sēdēja priekšā, trešā krēslā. - Es apmelojos teikdama, ka neviena pazīstama neesmu redzējuse,» viņa piebilda.