«Tas labi, ka viņš nācis, man ar viņu kaut kas jāapspriež; darba dienās priekš teikšanām tagad jau neatliek laika,» Pakuls sacīja, jaunekles nosarkšanu nepamanījis. «Bet, klau, ko tev teikšu, lai tas man vairs nav jātur galvā: mans kalējs liek tavam tēvam sacīt, ka šam tagad atkal esot ogles un viņš katrā brīdī jūsu zviedru arklu varot ņemt lāpīšanā. Tad nu neaizmirsti vien, Ieviņ, to savam tēvam pateikt.»
«Gan jau,» Ieva apsolīja un vēl ko gribēja piebilst, bet te zvana skaņas to pārtrauca, no torņa lejā plūzdamas.
Dievkalpošana bija pabeigta. Baznīcas platās durvis atvērās, un baznīcēni bariem sāka doties laukā.
Brītiņu burzā noskatījies, Pakuls sacīja uz Ievu:
«Vai tu redzi, meit, kā mēs no baznīcas protam ārā nākt! Visuvisādi! Mēs stumjam, spiežam, grūžam, minam; raujam, turam, spraucamies, spiežamies - un pēdīgi laimīgi esam laukā! Ak tu tētīt - skat, kā tur vienai aptrūka kremeļi! To jums vajaga!»
Ieva pasmējās.
«Izskatās jau nu gan tā, kā kad kāds viņus visus ar pātagu trenktu ārā, kā kad iekšā degtu,» viņa sacīja un no Pakula svārkiem noņēma sūnu kušķīti, kas tam no koka stumbura bija pielipis.
«Nē, viņi būs dabūjuši zināt, ka baznīcas krogs ar visu resno papu un saldo bairīti sācis bēgt, un tādēļ ar tādu joni steidzas laukā,» vecais jokoja, «citādi tas nav... Jā jā, kad cilvēki baznīcā tā sprauktos iekšā, kā spraucas ārā, tad velnam ellē uguns vairs nebūtu jākurina.»
«Un elles vārtu eņģes ierūsētu,» Ieva piebilda. «Bet tur jau nāk pašulaik tava Anna - sveiks, Pakula tēv!» Un viņa piebiedrojās savai kaimiņienei, bagātā Pakula vienīgai meitai.
Lai gan tās likās būt vienā vecumā, tomēr lielāka nevienādība kā starp šām abām jauneklēm lēti nebija iedomājama. Anna, maza, košu, lai gan drusciņ tuklu ģīmi, bij ģērbusēs kā jau daždien bagātniece. Kleite no dārga, gaišpuķaina kokvilnas auduma bija pēc modes taisīta, melnmataino galvu pušķoja salmu cepure, un rokās bij uzmaukti melni glazē pirkstnieki. Labā roka rotājās ar mazu zīda saulsegu, kreisajā tā turēja dziesmu grāmatu ar zeltītiem vākiem. Ap Ievas, nabaga saimnieka meitas, stalto augumu kļāvās vienkārša katūna kleite, nedārgs zīda lakats, zem kura zelta krāsā spīdoši mati bij manāmi, sedza tās galvu. Plikās, saules apdedzinātās rokās viņa turēja vecu, vienkāršu dziesmu grāmatu. Viņas ģīmis, lai gan arī no saules apdedzis, bij ļoti skaists. «Piparu Ieva ir visa pagasta meitu kronis,» puiši mēdza teikt, un, kam gadījās ieskatīties Ievas daiļajās acīs, tas apliecināja, ka šim spriedumam taisnība.
Krogam lēni tuvodamās, draudzenes viena otrai izstāstīja pagājušās nedēļas notikumus. Anna sūrojās par to, ka ganu Edenīca, kūtī govis slaukdama, dzerot nekāstu pienu un iebūviešu Mada ar visiem četriem bērniem nobradājuse vēl negatavās pupas. Ieva turpretim, gļēvo pagasta veci sodīdama, žēlojās, ka čigānietes aiznesušas trīs zeķes un pusmārciņu pašvārītu ziepju un ka no Pakulām atnestais jaunais gana suns esot ļoti nikns un Trešaļai gandrīz gribējis noraut asti - un tā projām. Kad saimes un saimniecības jautājumi līdz pamatam bij pārspriesti, Anna pēdīgi sacīja: «Un nu saki man, Ieviņ, - kā tev tie apsegi patīk, ko dārzniece muižā likuse aust?»
«Sarkanie, baltām un melnām malām? Tie ir ļoti koši,» Ieva atbildēja. «Bet kā tev šitāds jautājums ienāca prātā, ko? Tu taču tagad, vasaras laikā, nesāksi pūlēties ar apsegu aušanu?»
«Un, kad es to gribētu, kas tad tur būtu liels?» Anna atteica. «Tu zini, ka manu skaisto apsegu, ko par guldāmo biju nodomājuse, čigāniete tāpat nočiepa kā tavas trīs nelaimīgās zeķes.»
«Guldāmo apsegu? Tad tu esi brūte?» Ieva, priecīgi pārsteigta, iesaucās. «Ā, tā ir cita lieta, to es nedomāju. Kas tad ir tas laimīgais?»
«Bet vai tad man tūliņ vajaga būt brūtei, kad guldāmo apsegu gribu aust!» Anna smējās. «Vai tad biju brūte, kad nozagto audu? Zināms, par vecu meitu palikt jau neesmu nozvērējusēs, bet brūte šobrīd vēl neesmu... Tad tu domā, ka tādu apsegu kā dārzniecei varētu aust? Labi, lai tad arī tā notiek.»
Draudzenes tagad bij nonākušas pie kroga, kur Anna šķīrās no Ievas, teikdama, ka pirmiņ redzējuse veco čigānieti, izveicīgu vilnas krāsotāju, ar kuru tai vajadzīgi jāaprunājoties.
«Es tev vēl kaut ko jaunu un patīkamu gribēju pastāstīt,» Ieva puskaunīgi sacīja.
«Vēlāk, vēlāk, tu tak tūlīt jau nedosies uz māju, mēs tak pēcāk vēl tiksimies,» Anna atteica.
«Nu jā, tad ej vien, to tev arī vēlāk varu pastāstīt,» Ieva sacīja.
Anna iegāja krogā.
«Aiz guldāmā apsega kaut kas slēpjas,» Ieva domāja, draudzenē noskatīdamās, «viņa ir brūte, bet tagad tikai to vēl negrib izteikt. Kad tikai skaistais Brodiņš viņu nepaņem!...»
«Nu, vai ar manu saimnieci šoreiz jau tik ātri tiki galā?» sievieša balss Ievai aiz muguras jautāja, un, iekam tā paģida atgriezties, viņai jau bij noskūpstīts vaigs no Līzes, viņas māsīcas un uzticamās draudzenes. «Labdien!»
«Sveika, mās! Bet kas tad tev par nevaļu uzgājuse, ka lāgā pat nevari apsveicināties, ko?» Ieva smējās, tik piepeši nomutēta un pa pusei satraucēta.
«Nesāc nu manis atkal izsmiet,» meita runīgi atbildēja, «kāda esmu, tāda palikšu, neiešu jau ar tevi bučoties pa pusstundai! Īsi un aši visur - un tā gribēju arī būt pirmā, kas tev pasniedza to prieka vēsti, bet laikam nāku par vēlu, laikam jau tev Anna nupat pate savu noslēpumu būs izstāstījuse. Nu, vai man nebij taisnība, ko?»
«Nebij taisnība?» Ieva atkārtoja. «Kas par taisnību, kas par noslēpumu - es nesaprotu.»
«A, tev Anna laikam piekodinājuse, lai nevienam nekā nestāsti par to lietu, nu es nezinu, kas tur tik cieti ko slēpt. Tai lietai jau tā vai tā drīz jānāk gaismā.»
«Un es patiesi nezinu, uz ko tavi vārdi zīmējas,» Ieva atteica; «bet nāc nomaļš, lai nedzird, ko mēs runājam, uz mūsu vārdiem jau sāk klausīties.»