Viņas pārgāja pār lielceļu un iegāja baznīcas kroga dārzā, tur apsēzdamās nekoptā apiņu lapenē.
«Vai tu par Annas apsegu runā?» Ieva vaicāja.
«Apsegu? Kas par apsegu?»
«Nu par apsegu, ko Anna grib aust! Viņa nupat ar mani par to runāja.»
«Un par citu neko?»
«Par ko tad citu?»
Līze skaļi iesmējās.
«Patiesi?» viņa brīnējās. «Tad tu izputētu! Nē, nu gan vairs nav jaukuma! Tad var redzēt, kas tā par draudzeni!... Nu tad klausies ko jaunu: Anna ir brūte!...»
«Brūte! Tad es tak neesmu savās domās maldījusēs!» Ieva priecīgi iesaucās. «Ar ko tad? Ar bagāto Brodiņu?»
«Nē, - tas jau sakās vienumēr no Kurzemes sievu vest, kur nu ar to, - nē, ar Apsēnu Andžu... Bet kas tev ir, mās?»
Līzei Apsēna vārdu minot, Ieva bij tā satrūkusēs, ka tai dziesmu grāmata tikko neizkrita iz rokas. Lūpas viņai bija kaļķu bālas, kad tā saņemdamās sacīja:
«Ej nu, ej, Līz, tas nu gan nav tiesa!»
«Ir gan, mās! Kādēļ tu tam negribi ticēt? Vai tādēļ, ka Apsēns arī ap tevi lakstojās? Es jau tev tūlīt sacīju, kad tu man par to stāstīji, ka nopietni viņš uz tevi nedomā un lai tu neielaidies ar viņu. Vai nu man nav taisnība? - Tas cilvēks jau tik blēdīgs, tik niķu pilns, lai Dievs pasargā! No ārpuses eņģelis, no iekšpuses velns, kā esmu arvienu teikuse un teikšu!»
«Tas nevar būt,» Ieva, pārtraukdama Līzes tekošo valodas strāvu, it kā uz sevi runāja, «tas nevar būt!»
«Līz, tu maldies, tu joko!»
«Nedz maldos, nedz jokoju, Anna ir Apsēna brūte!» Līze cieti atteica.
Ieva nolika dziesmu grāmatu blakus uz beņķa, salika rokas klēpī un brīdi klusēja.
«Un, kad nu es tev saku,» viņa klusi runāja, «ka es ar Apsēnu jau trīs nedēļas slepeni esmu saderināta, ka viņš man vēl aizvakar vakarā svēti zvērēja, ka manis vien mīlējot un mūžam mīlēšot, ko tad tu teiksi?...»
Tik kutelīga jautājuma Līze acīm redzot nebija gaidījuse; to apliecināja bezgalīgais pārsteigums, kas pārklāja viņas ģīmi un veselu minūti saistīja tās veiklo mēli.
«Ja tā tiesa, tad nu gan vairs nemaz nav jaukuma!» viņa pēdīgi iesaucās. «Nudie nu man jāsaka - tu maldies, tu joko!»
«Es jokoju, jā!»
«Bet es tak vēl vakar - tas, zināms, notika aiz draudzības uz tevi - noklausījos, ka Apsēns Annu bučoja, kā to aiz durvīm varēja dzirdēt, un ka viņš turklāt Annai arī svēti zvērēja tās mūžam neatstāt. Un tad nāca Pakulu tēvs, un viņi runāja par kāzām, ka tās šoruden jātaisot. Nupat redzēju mūsu tēvu sarunājoties ar Apsēnu; tēvs jaunnedēļ brauks uz Rīgu. Par ko citu tad nu spriež kā par kāzu pirkumiem, jo tēvs priekš Ziemas svētkiem vairs nebrauks uz Rīgu.»
«Vai Dieviņ,» Ieva nopūtās un lauzīja rokas.
«Jā, tu esi brangi pievilta!» Līze līdzcietīgi teica.
«Bet kas gan to cilvēku dzina uz tādu izturēšanos, ko viņš gribēja, ko domāja, tā izlikdamies?» Ieva sūrojās.
«Ko domāja?» Līze rūgti smējās. «Ko visi šā laika puiši domā! Vai tas vēl jāizskaidro! - Un tu varēji būt tik viegla un ticēt viņa vārdiem, tā cilvēka vārdiem, kas jau tik daudzām meitām solījies un nevienas nav paņēmis!» viņa pārmezdama nobeidza.
«Ak,» Ieva runāja, «Anna jau arī to darījuse. Iesākumā, zināms, es gan viņam negribēju ticēt, bet tas runāja tik pārliecīgi un izskatījās tik uzticams ar savām skaistajām acīm -»
«Jā, tās viņš prot vārstīt, ka bailes met!»
«Kā es domāju -»
«Ka tu būsi tā izredzētā! Pareizi!» Līze to atkal pārtrauca. «Tā jau ir mūsu nelaime. Desmit meitas puisis atstāj, vienpadsmitā domā: «Es būšu gudra, kas viņu pratīs saistīt.» Jā, lika drusciņ pagaidīt! Pratīs! Blēņas! Šais laikos, kur visa gudrība, visa prašana, visa mīlestība sastāv meitas naudas kulē! Jo smagāka tad nu šī ir, jo ciešāki tad arī meita puisi prot valdzināt pie sevis. Apsēnu no Annas ne pats velns vairs nešķirs!»
«Līzīt, Līzīt, tavi vārdi kā akmeņi krīt uz manas sirds,» Ieva žēlojās un satvēra draudzenes roku, «uzticības pasaulē vairs nav, kad tādas acis spēj melot kā viņa!»
Un tā novērsās, lai draudzene neredzētu asaru, kas sāka ritēt pār viņas vaigiem.
«Kā, tu raudi tā - tā nelieša dēļ! Nē, nu gan vairs nemaz nav jaukuma!» Līze bārās. «Bet tādas jūs esat, paskolotās, smalkjūtīgās mamzeles! Jūs labāk pildāt asaru krūzītes nekā parādāt puišiem, ka nav vis teicami spēlēties ar meitu sirdīm kā maziem bērniem ar akmentiņiem. Kad manā sirds būdā viens tāds diedelnieks būtu ieklīdis, smiedamās es atvērtu viņas durvtiņas, smiedamās teiktu: «Marš, laukā!» Un, kad blēdis būtu laukā, tad es tam sūtītu savu mājas suni pakaļ, lai tas par mani atriebtos. Nudien, tā es darītu. Raudāt, - nē, nu gan vairs nemaz nav jaukuma!»
Lai gan Ievai grūti bij ap sirdi, tad tomēr viņai gribot negribot bij jāsmaida par Līzes dūšīgajiem vārdiem.
«Esi tik laba,» viņa lūdza draudzeni, «uzmeklē Annu un saki tai, kas viņu gaida. Mums norunāts vēl tikties, un es gan pate viņu uzmeklētu, bet negribu krogā iet, jo tur es varbūt sastaptos ar Apsēnu un -»
Viņa apklusa.
«Saprotu. Bet tu tak neteiksi Annai, ka dabūji no manis dzirdēt, ka viņa brūte? Lai Dievs nedod!» Līze sacīja.
«Nebīsties, nē; bet par Apsēnu gan runāšu.»
«Manis dēļ, tad dzirdēsi arī no viņas mutes, ko no manas negribēji par pilnu saņemt.»
Līze aizgāja. Nekustēdamās Ieva sēdēja lapenē, kamēr Anna pienāca.
«Nu, te esmu, ko tu man labu teiksi?» viņa jautri jautāja un draudzenei nosēdās blakus, nemaz viņas nopietnā vaiga neievērojuse.
«Atļauj man vienu jautājumu. Kādēļ tu man nestāstīji, ka esi Apsēnu Andža brūte?...» Ieva piepeši, bez ievada vārdiem, jautāja.
Anna nosarka un nolaida galvu.
«Kas tev to stāstīja?» viņa jautāja.
«Tas vienalga, pietiek, ka to zinu. - Tu vienādi sakies mana lielākā draudzene esot, kura man nekā neslēpjot, un no savas saderināšanās tu man nestāstīji ne pusplēsta vārdiņa. Jauka draudzība! Vai tu bīsties manas skaudības vai manas greizsirdības?» Ieva ironiski vaicāja.