Anna brītiņu klusēja, ar saulsegu zemē urbinādama mazus caurumiņus.
«Es pelnu šo cirtienu,» viņa tad teica. «Man pret tevi nevajadzēja ciest klusu. Bet, kad es to darīju, tad tikai izpildīju sava brūtgana - kā man liekas - diezgan dibināto vēlēšanos. Viņš sacīja, ka šis, ko jau visa pasaule zin, līdz šim drusciņ vieglāki dzīvojis kā dažs labs puisis. Kad nu izpaudīšoties vēsts, ka esot brūtgans, tad ļaudis nezināšot, ko runāt un teikt, un tas tak nepatikšot nedz viņam, nedz man. Tādēļ lai ciešot klusu pret ikkatru, ir pret labāko draudzeni, līdz kamēr mūs pirmo reizi uzsaukšot... Tad velnam nevajadzēšot pie mūsu saprecēšanās novalkāt to deviņu pastalu pāru, kas tam, kā paruna saka, jānoplēš, valodas apkārt nēsājot, pirms viens pāris tiek salaulāts,» Anna smiedamās piebilda.
«Apsēns ir ļoti raizīgs par sava dārgā radenieka mantām,» Ieva drebošu balsi atteica uz šo izskaidrojumu.
«Radenieka?... Kāda tu ērmota esi, Ieva! Ko tev Andžs darījis, ka tu tā par viņu runā?»
«Ko viņš man darījis?» Ieva kaislīgi iesaucās, ar varu dusmu asaras atturēdama. «Ko viņš man darījis? Prasi labāk, ko viņš mums darījis!... Tas būs pareizāk!... Apsēns ir mani un tevi pievīlis!»
«Tu tagad tikpat nesaprotami runā kā Liezeres gulētāja,» Anna atbildēja, nepatīkami aizskārta, «kā viņš mūs pievīlis?»
«To sev izskaidro pate: jaunā un patīkamā vēsts, par kuru pirmīt aizņēmu un ko - lai gan arī es biju zvērināta klusu ciest - tev kā draudzenei tomēr gribēju uzticēt, ir šī: A p s ē n s i r a r ī m a n s b r ū t g a n s... Jā, brīnies vien,» jaunekle turpināja, kad Anna bij kā uz mutes sista, «tu vēl vairāk brīnēsies, kad visu dabūsi dzirdēt!...»
Un nu viņa izstāstīja visu - cik reižu tā ar Apsēnu bij tikusēs, ko tas uz viņu runājis, cik svēti tai mīlestību zvērējis, cik stipri piekodinājis saderināšanos turēt slepenu, un nobeidza ar nopūtām par nedzirdēto viltu.
Klusēdama Anna draudzenē bij klausījusēs. Kad tā bij beiguse runāt, viņa lēnām uzcēlās no beņķa un atkāpās kādus soļus tālāk nost. Viņas vaigi bij drusku bālāki, nekā tie arvienu mēdza būt, viņas acis spīdēja savāds spožums, kad tā auksti un mierīgi sacīja:
«Ļoti labi izdomāts, ļoti jauki, bet tikai to vien nepaģēri, lai taviem stāstiem arī ticu... Fui, cik nekaunīgi!...Tagad redzu, cik gudrs bij Andža nodoms nevienam nekā neteikt par mūsu saderināšanos. Kad jau tā runā draudzene, ko tad vēl nedarītu sveši!... Nē, nē, mīļā! Es ticu, ka viņš pret tevi būs bijis laipns, varbūt vairāk nekā laipns, bet, ka viņš tevi uzrunājis, tev vēl aizvakar vakarā zvērējis uzticību, tas nemūžam nav tiesa, nemūžam!»
Ieva stīvām acīm skatījās Annā, it kā kad viņas vārdus nebūtu sapratuse.
«To gan nekad nedomāju, ka tu varētu būt tik viltīga,» Anna turpināja, «manis tā raugot piemānīt! Vai tad tu domāji, ka man tik maz apķērības, ka nemanīšu, uz ko tu izej? Tev vīlies! Es saredzu tavu nodomu!... Mūsu pagasta skaistākais puisis arī tavā sirdī ielīdis. Tu arī mīlē Andžu un man viņu nenovēli; gribēdama mūsu saderināšanos izjaukt, tu ķeries pie ķeramiem meliem... Kad tu man tikai trešo daļu no savām pasakām būtu likuse priekšā, tad, kas zin, tev būtu ticējuse. Bet viss tas stāsts par daudz, par daudz neticams un raibs... Redz, kāda tu nobāluse, ā mana uzticamā draudzene, nu tevis pazīstu! Tu gribētu, lai tavā skaistajā leļļa ģīmī vien iemīlējas! Nē, mamzelīt, arī mums, neskaistajām, kādreiz laime! Ardievu, mās!»
Un viņa kā sālsstabā pārvērstai Ievai nicīgi atgrieza muguru.
«Anna!» viņa sauca, pēdīgi atmaņādamās. «Ann!»
Anna, jau pie dārza vārtiem nokļuvuse, apstājās.
«Nāc vēl drusciņ šurp!»
Anna vilcinādamās paklausīja.
«Kad es tev pierādītu, ka man taisnība, vai tad tu man ticētu?»
«Pierādījumiem jātic,» Anna īsi atteica, «bet šaubos -»
«Nu tad labi. Nākošā svētdienā tu vairs ne par ko nevarēsi šaubīties, tikai apsoli man līdz tam laikam pret Apsēnu tāpat izturēties kā līdz šim un viņam neatstāstīt ne pusplēsta vārdiņa no tā, kas runāts mūsu starpā. Vai to apsoli?»
«Apsolu,» Anna sacīja, dīvaini aizķerta no Ievas drošajiem vārdiem; viņa jau gandrīz nožēloja nupat ātrumā pret draudzeni izrunātos rupjos vārdus.
«Paldies, ardievu!» - Ieva taisījās iet.
«Dzīvo vesela!» Anna Ievai sniedza roku un draudzeni nobučoja pa ieradumam.
«Neļaunojies,» viņa teica, «tu zini, ka esmu ātra.»
«Kas tur nu ko ļaunoties,» Ieva auksti atteica.
Viņa aizgāja. Anna vēl iegāja krogā uzmeklēt Līzi, lai kopā ar to ietu mājās. Tēvs vēl palika turpat, sarunādamies ar Apsēnu Andžu.
* * *
Ieva bij no lielceļa nogriezusēs un lēnām soļoja pa pusaizaugušu celiņu uz priekšu. Viņas sirds bij drusku aprimuse. Tā tagad skaidrāk visu varēja pārdomāt. Bet, jo vairāk visu pārdomāja, jo neticamāks viss tai nāca priekšā. Apsēns, Apsēns... Ai, kā viņa no šā nelieša bij pievilta, kā viņa bij likusēs no viņa mānīties! Un viņa taču bij zinājuse, ko par viņu runāja, par viņa neuzticību daudz bij dzirdējuse - no Līzes bij brīdināta. Bet tāda, lūk, ir cilvēka sirds: pēc kā viņa tīko, ko viņa vēlas piepildāmies, tam viņa arī labprāt tic, un kad arī nezin cik iemeslu šai ticībai runātu pretim... Tavu nekaunību! Viņai visušķīstākās mīlestības laimei padodoties, viņš taī pašā laikā bij licis apsmieklā šās viņas svētākās jūtas, ar tām tikai spēlēdamies! Un cik dabīgi viņš bij varējis izlikties! Nē, - kas šādu neziņas spēli ar tādu meistarību varēja spēlēt, tik ilgi spēlēt - tam nebija nedz apziņas, nedz sirds. Nebij sirds... un Apsēns tak tik daudz no tās bij runājis... tik daudz tukšu vārdu par to klabinājis! Ieva nosarka pate no sevis: cik labprāt viņa šaīs tukšajos vārdos bij klausījusēs...